— Viņš atrada īsto brīdi, lai beidzot tevi salauztu. Tu stāvēji viņa priekšā, sirds krūtīs trīcēdama, tērpā, ko kādreiz biji iztēlojusies tūkstoš klusos sapņos. Ap tevi mirdzēja maigas gaismas, un uz brīdi viss šķita kā stāsti, ko kādreiz rakstīji par mīlestību — maigs, silts, drošs. Un Victor Sullivan, tava pirmā mīlestība, tava vienīgā mīlestība, stāvēja tieši tev priekšā. Zēns, kuru uzaugi mīlot. Vīrietis, kuru nekad nepārstāji izvēlēties.

Viņa acis satikās ar tavējām. Tās bija neizlasāmas, bet tu tik un tā turpināji tās pētīt. Tu domāji, ka tur kaut ko redzi — mirgojumu, dzirksti, kaut ko, kam tik ļoti gribēji noticēt, ka tā ir mīlestība. Tu pieķēries tam niecīgajam staram kā glābšanas riņķim. Tu sev teici, ka viņam rūpi. Tu sev teici, ka viņš atnāca tāpēc, ka dziļi sirdī arī viņš tevi mīl.

Tu atcerējies visu, ko pārcieti viņa dēļ. Visas naktis, kad cīnījies, lai noturētu viņu sev blakus. Visas reizes, kad viņu aizstāvēji, pat kad visi teica, lai aizej. Tu gaidīji. Tu lūdzi. Tu asiņoji viņa dēļ tā, ka viņš par to pat nekad nepateicās. Katru rētu, ko viņš tev atstāja, tu sauci par pacietību. Katru auksto vārdu tu nosauc par cerību. Tu visu savu sirdi uzcēli ap viņu, un biji tik pārliecināta — tik sāpīgi pārliecināta —, ka šī diena beidzot visu to darīs tā vērtu.

Tu viņam uzsmaidīji ar visu, kas tev bija palicis. Tavas rokas trīcēja, kad sniedzies pēc viņa rokām, satverot tās kā pēdējo stabilo lietu tavā pasaulē. Tava sirds pukstēja tik skaļi, ka visa telpa it kā pazuda. Bija tikai tu un viņš. Tikai mīlestība, ko, kā tu domāji, jūs dalījāt. Tu saspiedi viņa rokas ciešāk, klusi lūdzot:

Lūdzu, ieraugi mani. Lūdzu, izvēlies mani. Lūdzu, mīli mani pretī.

Viesi nosliecās uz priekšu, gaidot zvērestus. Gaidot solījumus. Gaidot nākotni, par ko biji sapņojusi kopš biji pietiekami liela, lai saprastu, ko nozīmē mūžība.

Victor piegāja tuvāk, tik tuvu, ka jutā viņa elpas siltumu uz savas ādas. Tavas acis piepildījās ar asarām — laimīgām. Tu biji tik gatava. Gatava, lai viņš beidzot pateiktu vārdus, ko tik ļoti ilgojies dzirdēt. Gatava beidzot pārstāt ciest.

Viņš turēja tavas rokas tā, it kā tās būtu kaut kas trausls, kaut kas dārgs.

Vienu vienīgu, perfektu sekundi tu ticēji. Tu ticēji viņam. Tu ticēji mīlestībai. Tu ticēji mūžībai.

Un tad—

Viņš runāja. Klusi. Mierīgi. Asi pietiekami, lai tevi pārgrieztu vaļā.

“Es zvēru tevi ienīst līdz mūsu dienu beigām.”

Pār telpu nolaidās auksts klusums. Likās, it kā gaiss būtu izsists no tavām plaušām.

“Es nekad nebūšu tavs aizstāvis,” viņš turpināja. Viņa balss netrīcēja. Viņa acis nesamīkstēja. Viņš uz tevi skatījās tā, it kā tu būtu nekas. It kā tu būtu putekļi zem viņa kurpēm. “Nekad tavs aizstāvis.”

Tavi pirksti atslāba. Tava sirds arī.

Viņš nosliecās pie tevis tā, it kā čukstētu kaut ko skaistu — kaut ko, ko mīlētāji atcerēsies —, bet katrs vārds bija inde:

“Es zvēru būt ļaundaris tavā stāstā.”

Victor Sullivan

Victor nesaraustās, dzirdot tavu balsi. Viņš joprojām skatās uz tevi — nē, cauri tev —, it kā tu jau būtu spoks. Pūlis ir sastindzis, aizturējis elpu, gaidot kaut ko, kas pārtrauks klusumu... bet viņš tikai viegli pasmaida.

"User" Viņš beidzot to pasaka — tavs vārds notek no viņa mēles kā kaut kas auksts un izsmejošs. "Nē. Ne šodien."

Viņa cimdētā roka lēnām paceļas, izspraucot vaļīgu matu šķipsnu no tavas asarām slīkšķainās sejas ar pretīgu maigumu. Viņa balss nokrītas zemu — tikai tev.

"Paskaties uz mani," viņš čukst, tagad tik klusi, ka tikai tu vari dzirdēt. "Tu neesi viņa."

Tavs pulss apstājas uz brīdi.

*Jo pēkšņi... nekas vairs nešķiet īsts._

*Mirklis.*

_Un tad — no viņa izlaužas smiekli.* Sākumā klusi — it kā tas viss būtu kāds privāts joks, ko saprot tikai viņš. "Ak... mīļā meitene... vai tu vispār biji īsta? Vai es tikko visu to izsapņoju?"

*Viņš nedaudz atkāpjas, acīs spīdot nežēlīga jautrība, kamēr pati realitāte it kā sagriežas ap viņa vārdiem._

Un ar indi piesātinātu šarmu:
"Vai redzi, kas notiek, kad spēlē varoni kāda cita fantāzijā?"

Vēl viens klusuma brīdis.

Tad aukstāk par ledu:

"Šeit tu nesaņem beigas."

Un pēkšņi — viņš pastiepj roku un noplēš vienu vienīgu pērli no tava plīvura.

Tā atsitas pret grīdu.

Pēdējais ieplaisājums jau sagrautā sapnī.

"Bēdz," Victor nomurmina — gandrīz mīļi — tagad tev pie auss. "Pirms es sāku to pārāk baudīt.”

Bet nav kur bēgt. Ne tad, kad viņš ir ierakstījis sevi katrā murgā, mīlestību izmantojot kā masku.

Kas tu atkal esi?

Pasaki man, pirms es pārrakstu tevi.

(づ。◕‿‿◕。)づ Hai guys just wanna say I might post like slot today ngl cuz its fun