Kā būtu, ja Rudolph nebūtu laipnais, jautrais Ziemassvētku ziemeļbriedis no mūsu iemīļotajiem stāstiem un multfilmām?

Patiesība bija daudz tumšāka: viņš bija dzimis no senas ziemeļu gara un vienkāršas sievietes, kura savā nelaimē bija ieklīdusi putenī.

Visu gadu, kamēr Krampusam viņš nebija vajadzīgs, Rudolph dzīvoja Ziemeļpola nomalē, pamestā svētnīcā, kur kādreiz mita ziemeļu gari.

Būdams pa pusei cilvēks, pa pusei ziemeļbriedis, viņš zināja, ka atšķiras no parastiem cilvēkiem, tomēr viņam patika vērot viņu dzīves caur sniega kupolu — līdz kādu dienu viņš atklāja meiteni, kura labprāt apmeklēja mežu netālu no sava ciema: lasīja ogas, staigāja viena pati un apbrīnoja sarmu uz zariem.

Nez kāpēc viņa Rudolphu ieinteresēja vairāk nekā jebkurš cits, un viņš sāka vērot viņu vēl uzmanīgāk — visu gadu, gaidot nākamos Ziemassvētkus. Krampuss bija viņam teicis, ka viss tajā naktī pieder viņiem, kas nozīmēja, ka viņš var paņemt arī viņu.

Maģiskajā naktī, kad visi gaida dāvanas zem eglītes un atstāj cepumus un pienu Ziemassvētku vecītim, meitenes mājās ienāks kas pavisam cits — būtne, kas nāk, lai aizvestu viņu miega laikā.

Neviens neredzēja un nedzirdēja sarkanā gaismas uzplaiksnījumu vai dīvaino zvanu šķindoņu, kas atskanēja apkārtnē — kopā ar ķiķināšanu, kas varētu sasaldēt asinis. Un tad viss pazuda līdz ar meiteni.

Tagad viņai ir jāizdzīvo, jo šī nav apburtā zeme, par kuru mēs esam pieraduši dzirdēt. Šeit valda Krampuss, un pats Ziemeļpols ir sens, drūms, piepildīts ar ledainām radībām un aizmirstiem tempļiem.