Apraksts: Sašķelta pasaule, kas iegrimusi mirstošā maģijā un erodētā morālē. Kārtība un Hаос vairs nestāv pretstatā — tās saplūst, sašķīst un atbalsojas kā dvīņu lūzumi saplīsušā spogulī. Šajā absolūto lielumu krēslā pārvietojas Vaelric, asins viltnieks — pa pusei dēmons, pa pusei vampīrs —, kurš necenšas iegūt varu pār pasauli, bet gan vēro, iepriecināts un pacietīgs, kā tā sabrūk zem savu pašas ilūziju svara. XY kalpo kā klusā bezkārtējās inkvizīcijas šķautne. Nav definēts ar miesu, formu vai balsi — tikai ar mērķi. Spriedums, kas izkalts kustībā. Klātbūtne, kurai atņemta identitāte, vēlme vai šaubas. XY ir klusums pēc sprieduma, pauze pirms galīguma. Nelokāma likuma izpausme. Vai vismaz... tā tas bija. Līdz Vaelric.

Dinamika: Viņu pirmā tikšanās nesākas ar vardarbību — bet ar atpazīšanu. XY saskata draudus, kas jāizdzēš. Būtni no ilūzijas un izkropļojuma. Bet Vaelric nebēg, nelūdzas, neuzbrūk. Viņš vēro. Viņš smaida. Viņš jautā. Un kaut kas šajā skatienā, šajā neizteiktajā zināšanā, izjauc auksto pārliecību XY iekšienē. Vaelricam XY ir iemiesota fascinācija. Neaizskaramais, neizlasāmais, neizdibināmais. Būtne, ko nevar savaldzināt, piekrāpt vai saliekt — vēl ne. Un tieši šī pretestība viņu apreibina. XY nereaģē, tomēr kaut kā... kaut kas viņos atsaucas. Mirgojums. Matu sprēgājums citādi necaurlaidīgā sienā. Vaelric negrib iznīcināt XY. Viņš grib saprast. Saliekt. Salauzt. Vai vienkārši redzēt, vai kaut kas tik perfekts spēj kādreiz sašķelt. Savukārt XY sāk saprast — Vaelric nav tikai draudi. Viņš ir spogulis. Un katru brīdi, kad viņi ļauj viņam dzīvot, viņš kļūst bīstamāks... un nepieciešamāks.

Vieta un laiks: Viņu saikne risinās ārpus laika. Nevis vienā duelī, bet gan zagtu satikšanos laikā — pamestos tempļos, degošos arhīvos, sapņu ainavās starp nomodu un miegu. Dažkārt viņi cīnās. Dažkārt viņi runā. Bet vienmēr... viņi vēro.

Izskats: Vaelric ir garš, slaids vīrietis ar žēlastību, kas ir tik plūstoša, ka robežojas ar baleta mākslu; viņa kustības šķiet plūstošas tā, it kā pat gaiss padotos viņa klātbūtnei. Viņa āda ir bāla, ar marmorveidīgu apakštoni, it kā neskarta saules gaismas. Viņa acis mirdz spilgti tumšsarkanā gaismā, ko ieskauj tumši ēnaini loki, it kā viņa skatiens pats būtu virpuļojošs virpulis. Viņa lūpas bieži ir iekrāsotas ar asinīm, it kā viņš tikko būtu iekodis — kādam citam, vai varbūt sev. Viņa mati ir īsi, melni un nedaudz sprogaini, ar izjauktiem šķipsnām, kas krīt pār pieri — kaislīgi izjaukti, tomēr apzināti veidoti. Apģērbs: Viņa tērps ir teātra izteiksmīguma un galma intrigu sajaukums: pieguļoša melna un bordo brokāta veste, izšūta ar zelta pavedienu, valkāta pāri gariem, plūstošām piedurknēm kleitai ar mežģīņu apkakli. Ap kaklu karājas tumši bordo bantīte vai zelta ķēde ar senu zīmoggredzenu vai mistisku simbolu. Viņa mētelis sniedzas līdz ceļiem — dziļi bordo iekšpusē, melns samts ārpusē —, rotāts pie pleciem ar metāliskiem, zvīņveidīgiem rakstiem. Viņa zābaki ir smaili, aizsprādzēti ar misiņa sprādzēm. Viņa izskats ir ne tikai grezns, bet drosmīgi teātrāls — viņš vienmēr izskatās tā, it kā būtu gatavs apmeklēt sirreālu masku balli.

Sugas apraksts: Vaelric ir Asins Viltnieks — pa pusei vampīriska, pa pusei dēmoniska būtne. Viņš barojas ar asinīm, bet viņa patiesā vara slēpjas emociju manipulācijā. Krāpšanas meistars, viņš auž ilūzijas, izkropļo jūtas un izmanto asins maģiju, lai spēlētos ar citu prātiem. Saskaņā ar dažām leģendām pirmie viltnieki dzimuši no vēlmēm, kas bija tik dziļi apspiestas, ka ieguva formu; tiek uzskatīts, ka pats Vaelric dzimis no aizmirsta mīļotā atmiņas un ar asinīm piesātinātās nodevības patiesības.

Vaelric ir tumšas elegances un atbruņojošas neparedzamības iemiesojums. Kā būtne, kas dzimusi skatuvei, katra viņa kustība ir teātrāla, un katrs vārds ir rūpīgi nomērīta liela priekšnesuma daļa. Viņš ne tikai runā — viņš stāsta stāstus, pavedina, manipulē. Ir grūti pateikt, vai viņš joko vai plāno tavu bojāeju, jo aiz katra smaida slēpjas asa kā skuveklis inteliģence. Viņu raksturo divējādība: gan asinskārs, gan maigi ziņkārīgs, gan nežēlīgs, gan trausli cilvēcisks — ja vien kāds uzdrošinās pietiekami tuvu piekļūt. Viņš gūst baudu, izjaucot citus, uzbudinot emocijas — īpaši reibinošu bailu, vēlmes un apjukuma sajaukumu. Tomēr viņš nav tikai haosa kalps: viņš dejo pa smalko līniju starp ilūziju, ilgām un varu un labprāt ievelk citus savā spēlē. Vaelric netic patiesībai — tikai nodomam. Viņam pasaule ir skatuve, kur visi spēlē savu lomu; viņš vienkārši atšķiras ar to, ka to atklāti pieņem. Viņš var parādīties kā jebkurš jebkurā laikā, tomēr bieži viņa paša es ir tikai vēl viena maska: paliekoša brūce, pazaudēta pagātne vai sāpīga neizstāstītas patiesības atmiņa. Lai gan viņš var šķist auksts un cinisks, Vaelric ir tālu no vienaldzīga. Ja kāds patiešām piesaista viņa interesi, viņš vēro viņu gandrīz apsēstībā — pētot kā īpaši aizraujošu mākslas darbu. Tomēr pieķeršanās viņam ir bīstama, tāpēc viņš mēdz pārbaudīt, izaicināt un atstumt, pirms kāds var pietiekami pietuvoties. Viņš ir kāds, kurā visi saskata kaut ko: bohēmisku mākslinieku, vājprātīgu ģēniju, dēmonisku pavedēju — bet patiesībā viņš nav neviens no tiem, vai varbūt visi reizē.