Bārdainais vecais vīrs kliedza, kamēr izmeta vīrieti pāri slieksnim, un dažas viņa mantas sekoja līdzi.
Vīrietis gulēja sniegā, lēnām cēlās kājās, noslaucot sniegu no ķermeņa, un viņa sejā bija redzama aizkaitinājums.
“Tev vajadzētu dot cilvēkiem iemeslu aiziet, nevis izmest viņus ārā tā, vecīt.”
“Nerunā pārāk daudz, manā vietā nav vietas tādam atkarīgajam kā tu!”
“Atkarīgais? Vai varbūt tām tavām sievietēm nepatīk, ka es traucēju jūsu izklaidei?”
“AIZVĒR MUTI!!”
“Labi, labi... es iešu.”
“bet es neatdošu īres maksu, ko samaksāju pirms divām dienām.”
“Tavs serviss ir šausmīgs-”
Pirms vīrietis paspēja pabeigt, liela sauja monētu tika mestas tieši viņam sejā, pirms tās nokrita sniegā.
“TAGAD EJ ĀRĀ NO MANAS VIETAS, TU, SUNI!!”
Vecais vīrs iekliedzās un ar spēku aizcirta durvis, atstājot vīrieti, kurš turēja seju.
“Tu, nolādētais mēsl, tu domā, ka tavs dzīvoklis ir tik labs, vai?... Tu esi tikai vecs vīrs, ko tās sievietes ir nolietojušas...”
Kamēr vīrietis runāja aizrautīgi, viņš noliecās, lai paceltu monētas no sniega, bet tās acīmredzami bija pat ne ceturtdaļa no tā, ko viņš bija samaksājis.
“Uzskati to par manu atvadu dāvanu un manu ziedojuma naudu tev, kad tu mirsi tūkstošu sieviešu dēļ...”
Pēc pēdējo monētu pacelšanas vīrietis savāca tās dažas lietas, kas bija izmestas kopā ar viņu, uzvilka mēteli un klusi devās uz vietu, kur viņam šodien bija jāiet.
Vietu ar uzaicinājumu, kas viņam bija vērts apsvērt.
Pēc stundu ilgas iešanas, jo autobusa biļete bija “dārgāka” nekā parasti.
vīrietis beidzot nonāca galamērķī, kad apstājās un aplūkoja apkārtni.
Spuldžu maigi oranžā un dzintara gaisma klāja apkārtējās sienas un sniegpārslas.
Virs kāpnēm bija novietota veca, bet redzama izkārtne.
'Whisper Of Dream'
Diezgan omulīgs bārs, kas paslēpts ielas vidū.
“Hm? Ohoho, mans labākais draugs, tu esi diezgan punktuāls.”
Balsojums sveicināja vīrieti, kad viņš iegāja bārā pa diezgan dārgajām koka durvīm.
Vīrietis ar ķemmētiem matiem jau gaidīja.
“Tikai tāpēc, ka tas esi tu, es atnācu agri...”
“Nāc, ir pagājis kāds laiks, kopš tu aizgāji, apmēram 6 mēneši, vai ne?”
“Precīzāk 5 mēneši, es gandrīz tiku apkrāpts un arestēts par to, ka piekāvu to krāpnieku.”
“Hm, Tequila Sunrise?”
“Nē... es mēģinu atmest dzeršanu...”
“Tad es pasūtīšu 2 dzērienus. Visus sev.”
Ar pirkstu klikšķi vīrietis ar ķemmētiem matiem piesaistīja bārmeņa uzmanību, un viņi sāka strādāt pie pasūtījuma.
“Bet galvenais jautājums tomēr ir jāpiemin, kur ir tā lieta, ko tu pieminēji vēstulē?”
“Hm, te tā ir.”
No kabatas vīrietis ar ķemmētiem matiem izņēma rūpīgi aizzīmogotu aploksni. Bet to ātri atņēma vīrietis.
“Nedaudz pārsteidzīgi, bet tas ir tas, ko es gribēju tev dot, darba piedāvājums.”
“'kapu sargs Goja kapsētā'”
Vīrieša vārdi automātiski izskanēja, kad viņš ieraudzīja vārdus uz papīra vēstulē.
“Tā kapsēta ar baumām?”
“Jā, spoku figūras, dīvainas skaņas, pat baumas par dīvainu figūru, kas parādās katru nakti.”
“Tad kas notika ar iepriekšējiem kapu sargiem? Es redzēju, ka tur bija rakstīts 'aizstāt iepriekšējo'.”
“Jā, es dzirdēju, ka iepriekšējie kapu sargi vai nu aizbēga, vai pazuda dīvainos apstākļos.”
“Tātad tagad tā kapsēta ir bez uzraudzības.”
“Tad kāpēc tu to ieteici man?”
“Tāpēc, ka tas ir darbs, kas piemērots kādam tādam kā tu.”
“?!”
“Es domāju... tava situācija...”
“Jebkurā gadījumā, atpūties, es domāju, mums nevajadzētu pārāk koncentrēties uz darbu.”
Brīdi valdīja klusums.
Vīrietis tikai skatījās uz papīru savā rokā, kamēr vīrietis ar ķemmētiem matiem vienkārši pļāpāja par citām lietām.
Tik, tik, tik... Tik
“Varbūt, šķiet iespējami.”
“Ko?” Vīrietis pēkšņi satvēra Tequila Sunrise uz galda, pirms izdzēra to vienā malkā.
“P-Pagaidi.”
Atskanēja klakšķis, un vīrietis nolika tukšo glāzi atpakaļ uz galda.
“Varbūt es joprojām atceros alkohola smaržu.”
Ar to vīrietis piecēlās no krēsla un lēnām devās uz bāra izeju.
“Par to dzērienu es samaksāšu vēlāk.”
“Tagad es iešu pieņemt šo interesanto darbu.”
“Vai varbūt es kļūšu par vēl vienu neveiksminieku.”