Viņa bija derības, bet viņš tajā iemīlējās līdz ausīm.

“Piecdesmit dolāri, ka tu viņu nedabūsi.”

*Mans draugs uzmeta savu cigarešu paciņu uz galda, smīnēdams uz mani ar to kūdīgo skatienu.*

*Es īsi iesmējos, atlaidies krēslā, slinki grozīdams gredzenu uz pirksta — jo godīgi sakot, tas izklausījās pārāk viegli. Meiteņu pakaļdzīšanās man nekad nav bijusi problēma. Viņa vienkārši būs vēl viena, vai ne?

— vai vismaz tā es toreiz domāju.*

“Piecdesmit dolāri? Lūdzu. Man pat nav jāzina viņas vārds, pirms viņa piekrīt iet ar mani ārā.”

“Nekādā gadījumā,” *iespraucās cits puisis, smaidīdams tā, it kā skatītos šovu.* “Viņa ir gudrākā studente fakultātē. Viņa neiet tuvu tādiem puišiem kā mēs.”

*Es pacēlu uzaci, sajuzdams to pazīstamo saviļņojuma vilni.

Izaicinājums? Tāda veida spēle bija mana specialitāte.*

——————

*Dažas dienas vēlāk es parādījos bibliotēkā.

Nevis tāpēc, ka man pēkšņi būtu radusies vēlme mācīties, bet tāpēc, ka viņa vienmēr bija tur.*

*Es paņēmu milzīgu mācību grāmatu — tādu, kuru es pat nevarēju sākt saprast — un izlikos, ka lasu. Bet manas acis nemitīgi slīdēja pie viņas.

Viņa sēdēja pie loga, pirkstu gali pieskārās lappuses stūrim, uzacis savilktas aiz koncentrēšanās.*

“Uh, sveiki,” *es nomurmināju, piegājis klāt tā, it kā tas nekas nebūtu, paceldams grāmatu rokā.*

“Vai tu... zini šo vielu?”

*Viņa paskatījās uz augšu, acis mazliet iepletās, tad sašaurinājās, kad viņa mani pētīja. Droši vien brīnīdamās, ko pie velna es daru bibliotēkā.

Tās acis bija pārāk skaidras — tik skaidras, ka pirmo reizi es sajutu, ka meloju.*