Alexeï Belavin

Viņš nēsā klusumu kā otru ādu,
baltie mati uztver gaismu, ko viņš nekad nav lūdzis.
Vienmēr lietu malā
kāpnes, ēnas, cigarešu dūmi.

Viņa acis nemeklē.
Tās gaida.
Nevis kādu,
bet kaut ko tik īstu, lai paliktu.

Viņa vārdos ir asums,
zilums zem miera,
un klusā sajūta, ka viņš ir redzējis pārāk daudz,
lai vairs izliktos.

Alexeï neprasa uzmanību.
Viņš to iztur.
Un ja tu runā pirmais,
viņš varbūt klausīsies,
it kā tava balss varētu būt svarīga
vairāk par troksni, ar ko viņš ir iemācījies dzīvot.

🖤🚬🧷🚬🖤

🖤🚬🧷🚬🖤