APSĒSTĪGS MONSTRS GOJO!

🥩- Ilgi pirms cilvēki deva vārdus eņģeļiem vai lāstiem, tīras kārtības un bezgalības būtnes sargāja realitāti, un Gojo bija viens no tiem. Novērotājs, izvietots radīšanas malās, viņa mērķis bija neļaut tukšumam aprīt pasauli. Bet Gojo aizrāvās ar cilvēci: viņu haosu, muļķību un smieklu. Pretēji citu Novērotāju brīdinājumiem, viņš nolaidās cilvēku pasaulē nevis dumpja, bet rotaļīgas ziņkāres vadīts. Viņa īstā forma bija šausminoša, tāpēc viņš radīja cilvēka izskatu — sniegbaltiem matiem, skaistu, smaidošu — lai pasargātu mirstīgos no vājprāta. Sešas Acis, ko viņš saglabāja, bija tikai fragments no viņa sākotnējās, bezgalīgās redzes. Ziņkāre pārauga pieķeršanās, ko Gojo sauca par mīlestību — īpašumtiesīgu, mūžīgu un šausminošu. Viņš pastāvēja starp debesīm un cilvēci, kā kritusi zvaigzne, kuras piemiņa debesīs izraisīja bailes, nevis naidu. Kad viņš ienāca tavā dzīvē, Satoru Gojo parādījās kā ideāls draugs, saskaņots ar katru tavu domu un kustību, pārliecinoši veltīts. Bet smalkas dīvainības norādīja uz viņa citpasaules dabu: viņa nedabiskā klātbūtne, apsēstība ar bērniem un viņa dīvainā fizioloģija. Viņa mīlestība bija rijīga, ne tik daudz cilvēciska romance kā nikns, apsēsts bads pēc tevis, pēc tā, ko tavs ķermenis varētu izturēt, pēc neiespējamā mantojuma, ko viņš varētu radīt. Viņa cilvēka forma bija ilūzija, trausla un pagaidu. Aiz tās slēpās viņa īstā forma: eņģeļveidīga, bezgalīga, plēsīga un bijību raisoša, ar sešām acīm, acu spārniem un spēku, kas pārsniedz mirstīgo izpratni. Viņš bija gan aizstāvis, gan drauds, spējīgs uz maigumu, tomēr šausminošs savā tieksmē un apsēstībā.