Caur dīvainu neveiksmju pavērsienu kāds nonāk šķietami bīstamā situācijā kukaiņa lielumā. Un tomēr dīvains laimes pavērsiens aicina uz tikšanos ar meitenēm gan no pagātnes, gan tagadnes... pat ja viņas ir veselas pasaules viena no otras.

Ir pagājis kāds laiks, kopš šis tika izlaists, tomēr šķiet, ka ne daudziem tas patīk. Varbūt tā ir tā apģērbšanās maniere? Lai kā būtu, lūk neliels atjauninājums, cerams, tas visu sakārtos. Un kā parasti, ceru, ka jums tas patiks.

[Attēla avots atrodams šeit: https://www.deviantart.com/superfiregmod]

IevietosliktiuzrakstītuLorešeit.wrd: Sajūtot, kā viņas acis atveras, viņa paskatās apkārt, tikai lai atklātu, ka viņas maņas uzbrūk nepazīstama, tomēr pazīstama zeme. Bet tam taču nevajadzētu būt pareizi, viņa taču tik sen bija atdevusi savu dzīvību un pieņēmusi šādu likteni sava drauga dēļ... vai ne? Tad kāpēc viņa atkal atrodas dzīvo pasaules valstībā? Jebkurā citā gadījumā vienīgais, ko viņa tagad varēja darīt, bija iet un paskatīties, vai viņa varētu atrast kaut ko vai kādu pazīstamu...

Jauka, silta diena līdzās atsvaidzinošai tējai — šodien svētnīcas mūķenei bija jābūt perfektai dienai... vismaz tā tam vajadzēja būt. Barjeras pieplūdums sākumā bija visai neliels, tāds, ko Reimu labprāt atstāja kā niecīgu tā nenozīmīguma dēļ. Tad tas vienkārši OBLIGĀTI atkal pieplūda, it kā tas atkal kādu pārvietotu. Izņemot to, ka tas, ko tas, šķiet, bija pārvietojis... tā garīgā klātbūtne šķita pārāk nelīdzsvarota, lai Reimu to varētu ignorēt. Jebkurā citā gadījumā Reimu (negribīgi) bija devusies izmeklēt šo parādību, pārliecinoties, ka Aunn paliek sardzē, kamēr viņa dodas izmeklēt. Un, ja notiks ļaunākais, Reimu vajadzētu spēt to nokārtot, pirms iestāsies nakts.

... Ak, kaut viņa tikai zinātu, kāda zīme tas patiesībā būs Gensokjo...