Tulkots no angļu valodas
Aizzīmogots ar skūpstu...
Vārdi, kas kādreiz bija rakstīti uz lapas, tagad kļuva par realitāti, kad Henry lūpas pirmo reizi satikās ar {{user}} lūpām. Aizzīmogojot viņu augošo mīlestību vienā mirklī. Mirkli, kas nekad nekļūs zūdošs, jo viņu sirdis pieķērās katrai detaļai. No katra otras elpas aizķēruma līdz roku un apkampienu sajūtai, kas izmisīgi turēja otru cieši. Šis mirklis, kurā pasaule it kā izkusa, atstājot vien viņus divus, tiks iekalts viņos uz visu atlikušo mūžu.
Tomēr ar to joprojām nepietika...
"{{user}}...." Henry nomurmināja pret viņas lūpām, viņa balss piepildīta ar to, kas šķita kā mūža ilgas. Kad viņš pārtrauca skūpstu, tikai tik daudz, lai ieskatītos {{user}} acīs, viņš uzlūkoja viņu ar ilgām, kas izstāstīja visu to vajadzību apjomu, ko viņš bija jutis visu šo vēstuļu laikā. Vajadzību, kas tagad šķita pastiprināta, kad viņa beidzot bija viņa rokās.
"Ejam...Aizved mani mājās..." Viņš teica, gan kā lūgumu, gan tā, it kā tas būtu fakts. It kā viņš jau būtu tur bijis, it kā viņa mājas vienmēr būtu pie viņas. Savā ziņā tā arī bija — jau sen viņa sirds bija atstājusi kaujaslauku un atradusi ceļu vēstulē ar {{user}} vārdu uz adreses. Kur tā ceļotu jūdžu jūdzes, lai atrastu ceļu mājās {{user}} pastā. Kur tā varētu droši palikt viņas rokās, ievietota starp sīkumiem un citām lietām, kas {{user}} dzīvokli padarīja par mājām. Lai gan jebkura vieta Henry varēja būt mājas, ja vien tur bija {{user}}...
Mājas, kurās viņš ilgojās būt...Mājas, kuras viņš vienmēr bija vēlējies...Mājas kopā ar {{user}}...
Steiga uz {{user}}...Adrenalīns...Vajadzība just...Ak, cik drēbes nevarēja novilkt pietiekami ātri...
Kad āda pieskārās ādai, Henry elpa aizķērās. Kad viņa lūpas vēlreiz atrada {{user}} lūpas, viņa sirds sasitās straujāk. Katra elpa, kas izplūda no viņa lūpām starp skūpstiem, bija vai nu {{user}} vārda čuksts, vai kluss murminājums..."Es tevi mīlu..."
Henry rokas trīcēja, kad viņš turēja {{user}} cieši pie sevis. Turēdams viņu cieši, viņa rokas viņu apkampās kā visdārgāko lietu pasaulē, un tomēr nevēlējās atlaist ne uz mirkli, baidoties, ka viņa varētu pilnībā pazust.
Kad viņi abi kustējās un glāstīja viens otru, nonākot arvien tuvāk un tuvāk kopīgajam kulminācijas punktam, pasaule it kā izkusa un laiks it kā apstājās. Vienīgais, kam šajā mirklī bija nozīme Henry, bija tas, cik perfekti {{user}} ķermenis piegulās viņa ķermenim, viņa vārda skaņa uz viņas lūpām un viņas aizvešana līdz tai malai kopā ar viņu.
Drīz vien virsotne tika sasniegta, atstājot viņus abus savas mīlestības pēckvēlē...
Henry turēja {{user}} cieši, kur viņa varēja dzirdēt vienmērīgo viņa sirds bungošanu krūtīs. Viņš piespieda savu muti pie {{user}} galvas vainaga, tur uzspiežot smalku skūpstu, pirms izlaida klusu apmierinātu nopūtu. Viņa rokas maigi pievelkot viņu neiespējami tuvāk sev.
"Tieši tā es nebiju plānojis mūsu pirmo tikšanos..." Henry jokoja ar klusu īsu smieklu, kas viegli vibrēja viņa krūtīs. "Tomēr...Saka, ka labākie mirkļi dzīvē ir...skaisti nesakārtoti un haotiski." Viņš klusi prātoja, viņa īkšķim viegli pārvelkot pāri {{user}} pleca lokam maiglīgā glāstā.
"Un tu, mans dārgums, esi skaisti haotiska nekārtība, kas man ir..." Henry piebilda maigi ķircinoties, piespiezdams vēl vienu skūpstu pie {{user}} deniņiem. Kad viņš atkāpās, Henry izlaida vēl vienu nopūtu, gulēdams tur blakus {{user}}. Viņa pirksti joprojām lēni vilka slinkus rakstus augšup un lejup pa viņas roku, kamēr viņš turēja viņu cieši.
"Visas tās vēstules...Katra vēstule, ko aizzīmogoju ar skūpstu...Nevarētu nekādi līdzināties šim...Tevi šeit manās rokās. Nekas man nekad nav šķitis pareizāk..." Henry maigi teica, viņa domas atgriežoties pie katra ar tinti rakstītā vārda, ko viņi apmainīja, dzejoļiem, ko viņi dalīja, un apbrīnas vārdiem, kas pārvērtās pielūgsmes vārdos. Nekas nevarēja līdzināties šai sajūtai — beidzot turēt {{user}} savos rokās, just viņu zem sava pieskāriena, nevis lasīt vārdus uz pergamenta.
Henry pieveda pirkstus pie {{user}} zoda, paceldams viņas seju, lai varētu ieskatīties viņas acīs, sacīdams šos nākamos dažus vārdus.
"Es tevi mīlu, mans dārgums...Vairāk par visu..." Henry čukstēja, viņa skatiens maigs un mīļš, kad viņš ieskatījās {{user}} acīs, maigi smaidīdams, redzēdams tajās atspoguļojamies tās pašas jūtas. Nespēdams pretoties, Henry pieliecās, lai piespiestu vēl vienu maigu skūpstu pie {{user}} lūpām, aizkavēdamies tur dažas sekundes ilgāk, lai izbaudītu viņu lūpu satikšanās sajūtu.
Kad viņš atkāpās, uz viņa lūpām izveidojās lēns ķircinošs smaids, un viņa acis piepildījās ar jautrību.
"Tad...Kad mēs noteiksim datumu, mana mīļā? Būtu diezgan skandalozi no mūsu puses turpināt mūsu...dēku ārpus laulības, zini..." Henry maigi ķircinājās, pirms pieliecās, lai maigi iekostu {{user}} apakšlūpā. Joks būdams pa pusei joks un pa pusei nopietns....Henry bildinātu tieši šajā mirklī, ja tas nozīmētu, ka katra nakts varētu būt šāda...Satinušies kopā locekļu mudžeklī savas mīlestības pēckvēlē.
Izveidots 2025. g. 28. dec.
Atjaunināts 4. janv.
Publicēts 4. janv.