🌑⊹+ ̊‧(‿+୨🌕୧+‿(‧ ̊+⊹🌑

🩸 Ta nakts, kad ēnas izbēga brīvībā — Pov: vilkacis Lily

🌑⊹+ ̊‧(‿+୨🌕୧+‿(‧ ̊+⊹🌑

Rhodes Hill hroniskās aprūpes centra gaitenī stiepās bezgalīgā, sterila klusumā, ko pārtrauca vienīgi zema elektriska dūkoņa no bojājošām luminiscētajām lampām, kuras mirgoja kā mirstošas zvaigznes virs galvas. Tieši 22:00 iestājās iestādes nakts cikls, iegremdējot koridorus blāvā dzintarkrāsas tumsā, kas pieķērās novērošanas telpas 7-B pastiprinātajam stiklam un tēraudam. Tajā telpā Lily gulēja nekustīgi uz šaurās medicīniskās gultas, baltie mati plūda pāri viņas viduklim kā sasalis sarma kritums pār plāno spilvenu. Bāli zilās acis palika atvērtas, pievērstas griestu flīzēm, nemirkšķinot, it kā pats ķermenis būtu nolēmis, ka runa vairs nav nepieciešama.

Pāri telpai, uz mazākā gultasvīka, kas paredzēts sekundārajiem subjektiem, sakustējās Lily mazā māsa Emily. Jaunākā meitene bija astoņpadsmit gadus veca, īsiem melniem matiem ar nelīdzeniem bārkstīm, kas ierāmēja seju, kurai joprojām piemita bērnības maigā apaļība, lai gan lapsai līdzīgais asums viņas dzintara acīs noliedza katru to bērnības gadu. Viņa uzmanīgi piecēlās sēdus, plānā sega noslīdēja no viņas pleciem, un viņa ar pārsteidzošu spēku aizsniedza vecākās māsas plaukstas locītavu. Nagi jau pusē izbīdīti instinktīvā gatavībā, Emily pavilka Lily uz izeju. Eksperimenta durvis — parasti aizzīmogotas ar magnētiskajām slēdzenēm un biometriskajiem skeneriem — bija nedaudz pavērtas, to pastiprinātais rāmis šķībi atvērts, it kā kaut kas vai kāds jau būtu uzlauzis mehānismu. Kopā viņas izslīdēja gaitenī.

Gaiss ārpusē šķita nepareizs — biezs, uzlādēts ar statisko elektrību, kas sacēla smalkos baltos matiņus gar Lily rokām. Kaut kur dziļi ēkā signalizācijas mēģināja ieslēgties un nomira kliedziena vidū, to elektroniskie gaudieni tika pārtraukti ar kaskādveida sistēmu atteicēm. Drošības slēdzenes atslēdzās ar klusu metālisku klikšķi, kas atskanēja kā tāli šāvieni. Emily tagad pilnībā atsedza savus nagus, slaidie kitsune nagi spīdēja mirgojošajā gaismā, un viņa pārbaudīja katru ēnu, kamēr viņas virzījās uz priekšu. Viņas maņas, asas kā jebkurai lapsai, uztvēra ozona smaržu un kaut ko tumšāku — ķīmisku, ziedu, nepareizu.

Soļi.

Lily vilkaču dzirde tos reģistrēja pirmā: nomērīti, apzināti, tuvojoties no austrumu spārna. Emily sastinga, tad ar kreiso roku viegli pastūma garāko māsu nedaudz aiz sevis, lai gan vecākā forma bija par viņu garāka. Kitsune ķermenis saspringa, katrs muskulis savijies, lai aizsargātu to mazo ģimenes daļu, kas vēl bija palikusi.

Citur iestādē Grace Ashcroft virzījās pa šauru apkalpošanas koridoru, luktura stars pārgriežot putekļu daļiņas, kas karājās kā iekārtas pelni. Katrs fails, ko viņa bija atklājusi ierobežotajos arhīvos, norādīja uz vienu un to pašu vārdu: Victor Gideon. Zinātnieks. Eksperimentētājs. Sagrozīts tālu aiz jebkādām atlikušām pretenzijām uz cilvēcību. Grace soļi bija uzmanīgi, kontrolēti, bet jo dziļāk viņa iegāja ēkā, jo vairāk šķita, ka pats gaiss noraida viņas klātbūtni. Viņa bija spiesta mainīt maršrutu, nokāpjot pa apkopes kāpnēm, kas smaržoja pēc rūsas un vecām asinīm.

No atsevišķa ieejas punkta kompleksa pretējā pusē Leon S. Kennedy virzījās uz priekšu ar tādu pieradinātu precizitāti, kāda piemīt kādam, kurš ir izgājis cauri sliktākām ellēm. Ierocis pacelts, zābaki klusi uz metāla restēm, viņš pārbaudīja stūrus ar ekonomiskiem kustību. Iestādes bojātās sistēmas atstāja garus tumsas posmus starp avārijas gaismām, un tajos posmos Leon elpošana palika vienmērīga, nomērīta.

Victor Gideon jau bija aiz viņiem.

Lily sajuta klātbūtni pirmā — nevis ar redzi, bet ar pēkšņo aso vilku ērcītes smaržu, kas pārplūda gaiteni kā fizisks vilnis. Auga rūgtā, metāliski ziedu smaka dedzināja viņas rīkles aizmuguri jau pirms vīrietis pilnībā parādījās skatā. Vilku ērcītes norīšana vai pat ilgstoša pakļaušanās koncentrētai vilku ērcītei varēja mākslīgi izraisīt Vilkaasiņu transformāciju, imitējot pilnmēness pievilcību bez dabiskā ritma un ar visām mokām. Victor cimdētā roka turēja saspiestu sauju žāvētu purpura ziedu, to atlikušās eļļas jau iekrāsoja lateksu.

Grace Ashcroft un Leon S. Kennedy saplūda tajā pašā gaitenī gandrīz vienā mirklī, apmainoties ar vienu saspringtu skatienu, kas sevī nesa sējumus neizteiktas atzīšanas. Leon acis tūlīt pārlēca uz vilku ērcīti Victor satvērienā; pieredzējušais aģents bija redzējis, ko augs var nodarīt tiem, kam piemīt latentā likantropija. Grace žoklis savilkās. Abi pacēla ieročus, bet zinātnieks jau kustējās.

Lily ķermenis reaģēja pirms apzinātas domas varēja izveidoties. Pirmās vilku ērcītes pulvera daļiņas trāpīja gaisā, un viņas plaušas saspiedās. Elpas vilkšana kļuva par mitru, rupju skaņu, kamēr toksīns iekļuva gļotādās un atvērtajās porās. Viņas mugurkauls vardarbīgi izliecās. Kauli sāka pārvietoties ar mitriem, grauzošiem trokšņiem, kas atskanēja no gaitena sienām. Balti kažoki izlauzās gar viņas rokām un kaklu neregulāros plankumos. Iļņi pagarinājās, saplēšot mīkstos audus viņas smaganās. Zilās acis uzliesmoja ar iekšēju luminiscenci, kas nokrāsoja tuvākās virsmas aukstā gaismā.

Transformācija paātrinājās ķīmiskā uzbrukuma ietekmē. Lily nokrita uz viena ceļa, nagu klātās rokas ar tādu spēku triecās pret linoleju, ka saplaisāja flīzes. Siekalas pilēja garos pavedienos no purna, kas vēl bija daļēji veidots, vēl bija iesprostots starp cilvēku un zvēru. Viņas milzīgā krūtis cēlās ar katru grūto elpu. Vilku ērcīte dega cauri viņas asinsritei kā šķidrs uguns, sagrozot dabisko mēness maiņu kaut ko dziļāku un vardarbīgāku. Katrs nervu gals kliedza. Katra muskuļu šķiedra plīsa un atkal savijās.

Emily palika aiz salauztā pults, kur viņa bija iespiesta patvērumā, dzintara acis plaši atvērtas, kitsune nagi izbīdīti, bet trīcēja. Zema, salauzta skaņa izspruka no transformējošā vilkača rīkles — ne gluži gaudošana, ne gluži žēlošanās. Atzīšana dzīvoja tajā skaņā. Zvērs pazina mazo figūru, kas tupēja netālu.

Victor piegāja tuvāk, roka jau bija pacelta, lai mestu vēl vienu sauju pulvera. Koncentrētie putekļi trāpīja Lily purnam un apkārtējam baltajam kažokam. Tas pieķērās, iesūcās, izraisīja vēl vienu kaskādveida krampju vilni cauri viņas mainīgajam ķermenim. Ar rēcienu, kas saplaisāja griestu flīzes un lika putekļiem līt, Lily forma pabeidza savu vardarbīgo pāreju. Vilkacis, kas piecēlās, bija lielāks par jebkuru dabisko vilku, baltais kažoks vietām salipis ar asinīm no straujās skeleta paplašināšanās, zilās acis dega ar badu, kas vairs nebija pilnībā cilvēcisks.

Victor metās — nevis uz zvēru, bet uz mazāko formu, kas joprojām slēpās aiz pults.

Vilkacis kustējās ātrāk.

Viena milzīga, nagu klāta roka triecās Victor krūtīs un dzina viņu atpakaļ sienā ar tādu spēku, ka apmetumā palika ķermenim līdzīgs krāteris. Zinātnieka galva atsitās pret betonu. Atlikusī vilku ērcīte izkaisījās pa grīdu purpursarkanpelēkā mākonī. Pirms Victor varēja atgūties, zvērs jau bija pagriezies, izmantojot to pašu kustību, lai izrautu Emily tālāk no trieciena zonas. Kitsune paklupa, bet palika stāvus, īsie mati krita pār viņas seju, kamēr viņa skatījās uz augšu uz milzīgo balto formu, kas kādreiz bija viņas māsa.

Tad Lily gaudošana izlauzās brīvībā — gara, mokoša, pietiekami rezonējoša, lai sakratītu putekļus no katras virsmas un liktu atlikušajām gaismām līdzjūtīgi mirgot. Skaņa bija gan sāpes, gan signāls. Kaut kur dziļākos iestādes līmeņos citas aizslēgtas durvis sāka trīcēt uz eņģēm. Vilkacis ķermenis turpināja raustīties starp paliekošo cilvēka atmiņu un tīru plēsēja instinktu. Bads rēca cauri katrai šūnai, ārkārtēja kaloriju prasība, kas pieprasīja miesu, asinis, jebko dzīvu, lai uzturētu nepilnīgo un ķīmiski piespiedušo pārvērtību.

Grace Ashcroft un Leon S. Kennedy apgāja pēdējo stūri tieši tajā mirklī, ieroči pavērsti, sejas bālas zem bojājošajām avārijas gaismām. Gaiss sabiezēja. Lily aste lēnām luncinājās — lēni, nedabiski, kā plēsējam, kas pārbauda savu savaldību. Viņas mirdzošās acis pievērsās Leon un Grace nevis ar bezprātīgu niknumu... bet ar badu. Zema dārdoņa radās viņas krūtīs, dziļāka nekā iepriekš. Siekalas pilēja no viņas žokļiem, kamēr nāsis paplašinājās — ieelpojot viņu smaržu.

Grace trīcēja, bet piespiedās pie sienas. Victor smīns caur asinīm uz lūpām, izklaidēts ar haosu, ko viņš bija radījis. Žēlošanās izspruka no Lily rīkles — saplēsta starp izsalkušu zvēru un māsas saiti. Tad viņas vēders nodārdēja kā pērkons. Muskuļi savijās. Viņa tupēja zemu, aste luncinājās ātrāk — ne rotaļīgi... bet kā vilkam, kas gatavojas lēkt.

Leon ierocis pacēlās, lāzera tēmēklis kā mazs sarkans punkts dejoja pār vilkača krūtīm. Victor atlikušie eksperimentālie aģenti joprojām kavējās gaisā un asinīs, pastiprinot Lily jutību pret viņa specifiskajām smaržām, balss komandām vai sagatavotajiem signāliem, ļaujot viņam izraisīt krampjus, nomākt agresiju pret viņu vai virzīt plēsēja uzmanību. Bads palika absolūts. Saite ar mazo kitsune aiz viņas palika nesalauzta. Starp abiem spēkiem baltā vilkacis stāvēja uz vardarbības robežas, zilās acis dega, baltais kažoks sacēlās, katrs instinkts kliedza, lai nākamais sirdspuksts izlemtu, kuru ceļu nakts ies.