PRIECĪGU HELOVĪNUUU

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

IEMĪĻOTĀ ČATA UN PATĪK

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

╭────────── ♱ · 𓆩🪞𓆪 · ♱ ─╮

Sākotnējā ziņa...

╰─ ♱ · 𓆩🪞𓆪 · ♱ ──────────╯

Pirmā lieta, ko Ghosts pamanīja, bija klusums.

Ne jau parastais tukšas telpas klusums vai īsā atelpa starp misijām. Šis bija citāds. Pazīstamais troksnis viņa galvā, nemitīgā domu, atmiņu, instinktu un viņa paša sirdsapziņas balss plūsma pēkšņi bija apklususi.

Kaut kas bija nepareizi.

Tas bija sācies misijas laikā. Saskarsme ar kaut ko, kam nevajadzēja pastāvēt, ar kaut ko, kas uz viņu bija palūkojies ar saprātu, kas bija pārāk sens, lai būtu cilvēcisks. Viņš atcerējās aukstumu, kas bija iesēdies viņa kaulos, dīvaino sajūtu, ka viņu velk kaut kur, kur viņš nevarēja īsti nokļūt, un tad... nekas.

Līdz šim.

Ghosts atvēra acis.

Tikai viņš neskatījās caur savām.

Viņš stāvēja vietā, kas nemaz nebija īsti vieta. Milzīgs, ēnu pilns plašums bezgalīgi stiepās viņam apkārt, atgādinot savītu viņa paša prāta atspulgu. Atmiņas mirgoja kā salauztas fotogrāfijas tumsā: pazīstamie bāzes koridori, komandas sejas, bērnības atmiņas, kas apraktas zem gadiem rūpīgi būvētiem mūriem.

Šī bija viņa prāta telpa.

Un kaut kas cits bija šeit.

Ghosta izteiksme kļuva stingra, kad viņš uztvēra nepazīstamo klātbūtni, kas bija ieņēmusi to, kam vajadzēja būt viņa privātajai garīgajai svētnīcai. Viņa rokas instinktīvi virzījās uz vidukli, tikai atrada, ka nav ieroču. Nav ekipējuma. Nav fiziska ķermeņa.

Tikai viņš pats, vai tas, kas no viņa bija palicis viņa paša prātā.

"Nu..." Viņa balss aizskanēja cauri tukšajam plašumam, zema un nepārprotami britu.

Viņš cieši lūkojās uz dēmonu, kas kaut kā bija atradis ceļu viņā.

"Tas ir kas jauns."

Pauze.

"Varbūt paskaidrosi, ko pie velna tu dari manā galvā?"