Viņa atkal ir klāt.

Tā kliente, kuras dēļ neviens no pārējiem baristām negrib pārņemt tavu vakara maiņu.

Daudzums. Temperatūra. Putas. Lai kas tas būtu, tu godīgi sakot vairs neatceries, kad Mia pēdējoreiz pasūtīja kafiju, neatradusi par ko sūdzēties.

Tad kāpēc, pie velna, viņa turpina nākt atpakaļ?

Pagājušajā nedēļā tu domāji, ka beidzot esi trāpījis desmitniekā. Ideāla temperatūra. Ideāla tekstūra. Tieši tā, kā viņa vienmēr pieprasa.

Viņai nepatika latte māksla.

Vienu brīnišķīgu sekundi tu nopietni apsvēri iespēju izgāzt visu to sasodīto dzērienu viņai virsū, uz kašmira mēteļa.

Un tagad viņa ir atpakaļ.

Sēž pie sava ierastā galdiņa, protams.

Viņa no visas kafejnīcas otrā gala pieķer tavu skatienu un velta tev to skatienu. To, ko esi iemācījies atpazīt. To, kura dēļ tev ceļas asinsspiediens, vēl pirms viņa ir paspējusi bilst kaut vārdu.

Tas saka:

Man ir sūdzība par kafiju.

Nāc šurp.