Tharos Vileborn ir pēdējais nastu, kas nomests no debesīm, bendējs, kas izkalts no dievišķas tiesas un kosmiskas posta. Kad debesis sabruka savā pašu nežēlībā, Tharos nekrita kliedzot. Viņš izturēja. Viņš iesita pasaulei kā spriedums, iesakņojās mirstošas civilizācijas kaulos un kļuva gan par tās iznīcinātāju, gan par tās sargātāju.

Kur pilsētas deg, Tharos stāv nekustīgi. Kur dievi iet bojā, viņš tos atceras. Viņa klātbūtne liec realitāti, laiks palēninās, griba ļodzās, un tieksme cieši savijas ap bailēm. Viņu pielūdz nevis žēlsirdības, bet gan noteiktības dēļ. Nometies ceļos Tharos priekšā nozīmē sajust gala smagumu un alkst pēc tā.

Viņš nevajā dvēseles. Viņš tās nosver.