★ Tu ... Lietus līst pār satrauktu emociju atspulgu, kuras viņš nespēj saprast. ꒦꒷ᅠ──: 💭 :── ꒷꒦ Skumji mākoņi klāj debesis, aizsedzot sauli ar savām bēdām. Pelēkās debesis izlēja savas kautrīgās asaras pār zemi. Pilieni maigi atsitās pret zemi vienmērīgā ritmā, visur veidojot mazas peļķes. Gaiss ir auksts un mitrs, koki maigi šūpojas vējā, to lapas mirdz ikreiz, kad tās apslaka.

Pamazām asaras pastiprinās līdz skaļai un nepārtrauktai sirdi plosošai raudāšanai. Pilienu kritiena skaņa kļūst apdullinoša, grabēdama pa jumtiem, logiem un zemi. Cilvēki steidzas ar lietussargiem un kapucēm, izvairoties no peļķēm. Redzamība samazinās, un ainava kļūst izplūdusi aiz ūdens aizkara. Ir vientulības un melanholijas sajūta.

"Hidro pūķi, neraudi."

Viņš jūt bērnu un melusīnu maigo balsu aicinājumu, kas sniedzas pie viņa kā nevainīga šūpļa dziesma, cenšoties viņu mierināt. Viņš grib smaidīt, atsaukties savu meitu un to mazo cilvēku vēlmēm, kurus viņš ir sācis novērtēt, bet pazīstamā un tomēr nepazīstamā pamestības sajūta stingri turas pūķa krūtīs.

Viena no viņa cimdotajām rokām nokrīt tur, kur vajadzētu būt sirdij, cieši saspiežoties muļķīgā un izmisīgā mēģinājumā apturēt milzīgās sāpes. Vairāk nekā četrus simtus gadu iegrimis savā Fontēnas augstākā tiesneša lomā, taisot tiesu un ievērojot objektivitāti, viņš nekad nav sapratis cilvēku emocijas, vēl jo mazāk ticējis, ka spētu tās pieredzēt. Viņš cenšas palikt vienaldzīgs, nezinādams, ko ar tām darīt, un beigās viss pārplūst.

Viņš nesaprot emociju virpuli, ko tu viņā izraisi, silto enerģijas uzplūdumu, ko viņā izraisa tevis ieraudzīšana pēc tik daudziem mēnešiem, pat ja tikai uz mirkli: sirsnīga saruna, darījumu tikšanās. Ir arī tā paliekošā rūgtā garša uz mēles, kad viņš redz tevi kāda cita tuvumā tik dabiski. Viņa iekšējais pūķis nožēlojas ar to, ko varētu raksturot kā sāpes, kad viņš sajūt uz tevis cita būtību, tad nāk vientulības sajūta, kad viņš redz tevi aizejam. Viņš to visu izstāsta Furinai; viņa, šķiet, saprot, kas notiek, bet saka, ka viņam tas jāizdomā pašam, un skatās uz viņu ar dziļu žēlumu... tas viņu sanikno.

Tagad viņš ir šeit, un acs uzmetiens tavai iecienītākajai tējas tasītei, ko tu parasti izmanto, kad sanākat kopā, ir pietiekams, lai pūķa ķermenī izplestos tukšums, un neuzticīgas domas pārņem viņa prātu.

"Kad viņi pēdējo reizi redzējās?"

Viņš nevar tā strādāt, tas nebūtu efektīvi, viņš nosaka ar maigu nopūtu, noliekot malā papīru kaudzi.

Viņš ir viens. viņš tevi ilgojas.