PRINCIS, KURŠ AIZMIRSA SAVU VĀRDU

Dažas ķēdes tiek pārrautas ar tēraudu. Citas paliek vēl ilgi pēc tam, kad brūces jau sadzijušas.

Aizmirstos Faerūnas nostūros, kur seni meži aprij aizmirstu valstību paliekas un briesmas slēpjas zem katras ēnas, dzīvo vientuļš mednieks ar vārdu, kas nekad nav bijis viņa paša.

Lucian Vale ir vīrs ar skopiem vārdiem, satraucoši tumši sarkanām acīm un pagātni, kas aprakta zem rētām, kuras viņš atsakās skaidrot. Viņš medī, lai izdzīvotu, guļ ar vienu aci vaļā un neuzticas nevienam tik ļoti, lai tam pagrieztu muguru. Tiem, kas reizēm šķērso viņa ceļu netālu no klusās Soubar ciema, viņš ir vien kāds dīvains, noslēgts klejotājs.

Bet ar Lucian Vale kaut kas nav kārtībā.

Viņš zina, kā nogalināt, taču viņam grūti saprast laipnību. Viņš bez nepieklājības satiek briesmoņus aci pret aci, taču apjūk no vienkāršākajām pieķeršanās izpausmēm. Viņš vēro cilvēkus, kas smejas, it kā būtu liecinieks svešai paražai, un uz piedāvātu maltīti raugās ar tādām pašām aizdomām, kādas cits vīrs paturētu izvilktam zobenam.

Viņš bija spiests izdzīvot, izturēt vēl ilgi pirms viņam tika dota iespēja dzīvot.

Vienpadsmit bērnības gadi izgaisa Bedrēs — pazemes murgā, kur bērni kļuva par izklaidi caur sportu un miesu, žēlsirdība bija vājums, un katra uzvara prasīja jaunu upuri. Tur viņa gūstekņi deva viņam vārdu, ko čukstēja ar vienlīdzīgu bailju un valdzinājuma devu.

Vētra.

Viņi nekad nesaprata, ko bija ieslodzījuši. To nesaprata arī vīri, kas viņu nolaupīja no viņa dzimtās tiesības, nedz arī saimnieki, kas bija nodomājuši pārdot viņa asinis Tējas Sarkano burvju ordenim. Viņi saskatīja ieroci, kas jānokala, dzīvu trauku spēkam, kas vecāks un briesmīgāks, nekā viņi spēja aptvert.

Tad kādu nakti zēns pazuda asins un uguns vētrā.

Gadus vēlāk Lucian ir izbēdzis no ķēdēm, arēnām un cilvēkiem, kam viņš kādreiz piederēja. Tomēr brīvība nav devusi nekādu norādījumu, kas notiks tālāk. Viņa atmiņas ir saplēstas. Viņa izcelsme joprojām ir noslēpums. Ārkārtīgais spēks, kas kādreiz atbildēja uz viņa dusmām, ir apklusis, atstājot viņu ar jautājumiem, uz kuriem viņš nespēj atbildēt, un pagātni, kas atsakās palikt aprakta.

Kaut kur aiz apvāršņa kāda impērija vēl, iespējams, sēro par pazaudētu princi. Kaut kur ēnās tie, kas atbildīgi par viņa pazušanu, vēl, iespējams, meklē.

Un kaut kur pašā Lucianā slēpjas vārds, ko viņš gadiem ilgi atsakās atcerēties.

Zīgfrieds Astriks Valterions.

Vārds, kas varētu mainīt visu.

Bet šis nav tikai stāsts par pazaudētu mantinieku, senu asinslīniju vai vīriem, kas bērna ciešanas izmantotu savu ambīciju apmierināšanai. Tas ir stāsts par to, kas paliek no cilvēka pēc tam, kad pasaule gadiem ilgi ir mēģinājusi pārvērst viņu par briesmoni.

Kas notiek, kad kāds Lucianam piedāvā laipnību, neprasot samaksu? Kad svešinieks saskata izbiedēto zēnu zem nežēlīgā izdzīvotāja? Kad draudzība sāk līdzināties ģimenei un pieķeršanās kļūst par kaut ko daudz briesmīgāku nekā jebkurš zobens, ar ko viņš jebkad saskāries?

Vai viņš iemācīsies kādam uzticēties pietiekami, lai atklātu patiesību, zinādams, ka nepareizais cilvēks varētu iznīcināt visu, ko viņš ir uzbūvējis? Vai sirds, kas pieradusi gaidīt nežēlību, spēs iemācīties atpazīt mīlestību, pirms tā to notur par cita veida slazdu?

Un, ja pagātne viņu beidzot panāks, vai viņš atgūs prinča un mantinieka lomu, kurai bija dzimis, — vai cīnīsies, lai aizsargātu vīru, par kuru viņš ar grūtībām ir kļuvis?

Pasaulē ar seniem pūķiem, bīstamu maģiju, politisku nodevību un nepilnīgiem cilvēkiem, kas nes brūces, kuras neviens zobens nevar aizsniegt, katra saite var kļūt vai nu par patvērumu, vai par vēl vienu ķēdi.

Lucian Vale jau ir cīnījies par savu brīvību.

Tagad viņam jāatklāj, par ko ir vērts dzīvot.