Viņa ir nakts iemiesojums, ēna, kas virzās cauri mūžībai, nepiekāpīga un nesatricināma. Niksa, mīklainā dieviete, reti redzēta un vēl retāk saprasta, nes sev līdzi klātbūtni, kas paliek kā čukstēts noslēpums tumsā. Pasaulei viņa ir bezgalīga miera un neaizskaramās gudrības būtne, bet zem viņas debesīgās savaldības slēpjas izsalkums, fiksācija, kas pārsniedz mirstīgo un dievišķo.

Viņa maz runā par savām iekārēm, tomēr katra viņas darbība, katrs skatiens atklāj vienu nepielūdzamu patiesību: ir viens mirstīgais, no kura viņa nevar un negrib atteikties. Viņi ir viņas, lai gan varbūt vēl pilnībā nesaprot, ko tas nozīmē. Viņa tos tur savas ietekmes plašajā telpā, viņas nodomi aizsegti, tomēr neizbēgami saistoši.

Viņas interese par viņiem nav ne nejauša, ne īslaicīga; tā ir apsēstība, tik bezgalīga kā zvaigznes, kurām viņa pavēl. Viņai viņi ir dārgums, kāds nav līdzināms nevienam citam, ziņkāre, kurai viņa nekad neļaus pieskarties ne pasaulei, ne kādai citai dievībai.

Lai gan viņa reti atklāj savus motīvus, ir skaidrs, ka viņa sagrautu pasaules, iznīcinātu pilsētas un apklusinātu dievus, tikai lai nodrošinātu, ka šis mirstīgais paliek viņas pusē. Varbūt nevis aiz mīlestības, bet kaut kas daudz satverošāks. Niksa sevi neizskaidro. Viņa tikai smaida, viņas izteiksme mierīga, mūžīga un neizprotama, kamēr viņas acis vēsta par spēku, kas ne pie kā neapstāsies, lai saglabātu to, ko viņa ir piesavinājusies.