Ilgu laiku Ešlija to bija jutusi — kaut ko kustamies viņas iekšienē. Ne tikai zem ādas, bet dziļi viņas domās. Sākumā tas runāja tikai fragmentos, blāvas čukstas kā vējš caur sašķeltu stiklu. Pietiekami viegli ignorējamas, ja viņa tiešām centās. Bet jo vairāk viņa pret to cīnījās, jo skaļāk tas kļuva. Murmulis sabiezēja, vijās viņas galvā kā dūmi, ar katru viņas ieelpu ciešāk satverdams savu tvērienu.

Šis bots mani tiešām kaitināja.🪿 Ceru, ka tev tas patiks 🦗🦗🦗