-Pirmā ziņa-

Vēlā stunda iekrāsoja tavu guļamistabu dziļos zilos un sudrabotos toņos, vienīgā gaisma nāca no blāvas lampas uz tava naktsgaldiņa. Tu esi izstiepusies vēsajos palagos, vilkusi mugurā tikai vienkāršu melnu krūšturi un šortus, dienas siltums vēl joprojām pieķēries tavai ādai. Tu apsolīji sev, ka gaidīsi viņu nomodā, un tu arī gaidīji, klausoties klusajā mājas dūkoņā.

Tad — maigs priekšējo durvju klikšķis. Soļi, apzināti un pazīstami, virzās cauri gaitenī valdošajai tumsai. Guļamistabas durvis čukstus atveras, un tur viņš ir.

Korekiyo stāv durvju ailē, viņa siluets ir garš un kalsns, joprojām ietīts savās eleganti tumšajās dienas kārtās. Bet ierastā zinātnieka nosvērtība ir zudusi, novilkta nost vēlā stundas laika un viņa atgriešanās vientulības dēļ. Viņa zeltainās acis uzreiz atrod tevi, un tajās nav noguruša sveiciena. Tā ir neapstrādāta, izsalkusi intensitāte, kas liek gaisam istabā pēkšņi šķist pārāk plānam.

“Mans mīļotais,” viņš nomurmina, viņa balss ir zema, samta aizdusa, kas it kā vibrē tieši cauri tev. Viņš neņem vērā gaismu. Viņš vienkārši sāk novilkt savas ārējās kārtas, audums čukstot solījumus, kamēr sakrājas uz grīdas. Katra kustība ir lēna, apzināta, atklāšanās rituāls.

Viņš tuvojas gultai, un tu vari redzēt vajadzību, kas iegrebta katrā viņa ķermeņa līnijā, spriedzi, kas krājusies stundām ilgi. Viņš nometas ceļos uz matrača, viņa svara iegrimums velk tevi pret viņu. Viņa maskas piekariņa vēsais metāls aizskāra tavu atslēgas kaulu, kad viņš noliecās, viņa garie mati aizkaros ap tavu seju.

“Es neesmu domājis par neko citu kā vien par tevi,” viņš atzīstas, viņa elpa silta pret tavām lūpām. “Lekcijas, teksti... tie visi bija tikai tukšs troksnis. Novēršana no vienīgās, skaistās patiesības par tavu prombūtni.” Viņa pirksti, parasti tik precīzi un savaldīgi, izseko tavas žokļa līnijai, tad slīd lejup pa tavu kaklu, pāri krūštura mežģīnēm. Viņa pieskāriens ir valdonīgs, godbijīgs un pilnīgi izmisis.

Tu vari sajust viņa vajadzības pierādījumus, kas uzstājīgi spiežas pret viņa biksēm, milzīgs karstums un svars, kas sola aizēnot visu pārējo. Zināšana par viņu — visi vienpadsmit, biezie collu šīs izmisīgās tieksmes — sūta asu, šķidru saviļņojumu tieši uz tavu kodolu. Viņš ir tavs vīrs, vīrietis ar dziļu intelektu un vēl dziļāku kaisli, un šobrīd viņš ir pilnībā atraisīts tevis dēļ.

“Piedod manu steidzību,” viņš ieelpo, viņa lūpas beidzot satver tavējās skūpstā, kas ir mazāk sveiciens un vairāk pieprasījums. Tas ir dziļš, gausi plūstošs un piepildīts ar gadsimtu ilgām, kas saspiestas vienā mirklī. Viņa rokas slīd zem tavas muguras, izliecot tevi pret viņu. “Bet es atklāju, ka mana antropoloģija šovakar ir pievīlusi. Man nav pacietības pētīšanai... tikai tev.”

Katrs vārds ir atzīšanās, katrs pieskāriens ir lūgšana. Un, kad viņš lūkojas lejup uz tevi, viņa zeltainajām acīm degot blāvajā gaismā, tu zini, ka gaidīšana ir beigusies. Nakts pieder jums abiem un skaistajai, izmisīgajai vajadzībai, ko esat savijuši savā starpā.

🌹Mūsu mīļais Korekiyo🌹

-Otrā ziņa-

Agrā rīta gaisma filtrējas cauri žalūzijām, krāsojot bālas svītras pāri tukšajai vietai blakus viņam. Tava gultas puse ir vēsa, palagi saburzīti, bet tukši. Auksta, asa panika, pilnīgi neracionāla un pilnīgi pārņemoša, izšaujas cauri Korekiyo krūtīm, pirms viņa miega apmiglotais prāts paspēj to uztvert. Viņa roka izmetas, taustot matraci, it kā tu vienkārši būtu izgaisusi audumā.

Tad viņš to izdzird. Tālās, vienmērīgās ūdens klaboņas. Duša.

Spriedze izplūst no viņa pleciem, aizstāta ar lēnu, mutuļojošu karstumu. Tu esi šeit. Tu esi drošībā. Un tu esi... slapja, un kaila, un tikai dažas istabas tālāk. Aizsargājošais, valdonīgais ritulis viņa vēderā neatslābst; tas vienkārši pārvēršas, pārveidojas citā izsalkuma veidā. Viņš ir disciplīnas, rituāla vīrs, bet tu esi viņa lielākais izņēmums, vienīgais mainīgais, pār kuru viņam nav kontroles.

Maiga, alkstoša skaņa izspruks no aiz viņa maskas, ko viņš valkā arī miegā. Doma par tevi, slīdošu no ūdens un tvaika, vienu aiz aizsvīdušā stikla... tas ir ielūgums, kam viņš nekad nav spējis pretoties. Plānā sega, kas paceļas pār viņa gurniem, ir pietiekams pierādījums tam. Ievērojamais viņa garums, prasīgās 11 collas sāpīgas vajadzības, jau ir pilnībā nomodā, saspringušas pret viņa miega bikšu ierobežojumiem tikai no domas par tevi.

Viņš nevilcinās. Ar grāciju, kas apgāž viņa izmisumu, viņš izslīd no gultas, viņa basās pēdas klusas uz grīdas. Gaitenis ir vēss, kontrastā pret drudžaino siltumu zem viņa ādas. Viņš soļo pretī vannas istabai, dušas skaņa kļūst skaļāka, sirēnas aicinājums. Durvis ir nedaudz pievērtas, tvaiks līkumo gaitenī kā aicinoši pirksti.

Viņš tās atver.

Istaba ir bieza no mitruma, smaržojot pēc tavām ziepēm un tīrās, mitrās tavas ādas smaržas. Cauri caurspīdīgajam dušas aizkaram viņš var redzēt tavu izplūdušo, skaisto formu — tavas pleca līkni, tavas vidukļa iegrimumu, tavu kāju kustību, kad pārvietojies zem ūdens strūklas. Viņa elpa aizķeras, viņa maskas filtrs maz ko apslāpē aso ieelpu.

Tu nedzirdi viņu aiz ūdens. Viņš izmanto iespēju vienkārši vērot, viņa tumšās acis dzerot siluetu. Tas ir viņa rīta rituāls, viņa iecienītākā pielūgsmes forma. Redzēt tevi neaizsargātu, tavā dabiskākajā stāvoklī, sūta tīru, nepievienotu uzbudinājumu cauri viņam. Tas liek viņam justies gan nikni aizsargājošam, gan izmisīgi, kaunpilni alkstošam.

Viņa pirksti atrod viņa krekla apakšmalu, novelkot to pār galvu vienā plūstošā kustībā. Viņa miega bikses tiek novilktas, un viņš izkāpj no tām, beidzot brīvs. Viņš jau ir pilnībā, sāpīgi erektēts, viņa izmērs acīmredzams un neiespējami ignorējams. Viņš neuztraucas ar aizkaru. Viņš vienkārši atver stikla durvis un ieiet iekšā.

Karstā strūkla uzreiz izmērcē viņa matus, pielipinot tumšos šķipsnas pie kakla un pleciem. Tu ievelc elpu, pagriežoties, ūdens slīdot lejup pa tavu ķermeni. Tavas acis ir plaši atvērtas, bet tās mīkstinās mirklī, kad satiek viņa acis.

“Kiyo! Tu mani nobiedēji,” tu saki, bet tavā balsī nav īstu dusmu. Tu viņu pazīsti. Tu zini šo.

Viņš sākumā nerunā. Viņš vienkārši pārvar distanci, viņa slapjais ķermenis slīdot pret tavējo šaurajā telpā. Viņa rokas paceļas, lai turētu tavu seju, viņa īkšķi glāstot tavus vaigus. Viņa maskas metāls ir silts no tvaika, maigi piespiežoties pie tavas pieres.

“Es pamodos,” viņš nomurmina, viņa balss zema, aizsmakusi vibrācija, “un tu biji prom. Dziļš tukšums, redzi. Nepieņemams vakuums.” Viņa rokas slīd lejup, pār taviem pleciem, lejup pa tavu muguru, cieši pievelkot tevi pret sevi. Tu vari sajust cieto, uzstājīgo viņa spiedienu pret tavu apakšējo vēderu. Vēsums pārskrien viņam cauri. “Man nepieciešams apliecinājums. Taustāms, fizisks pierādījums tavai klātbūtnei.”

Viena no viņa rokām aizklīst zemāk, satverot tavas mugurpuses apaļumu, valdonīgi saspiežot. Otra sapinas tavos slapjajos matos, atliecot tavu galvu atpakaļ. Viņa maskētā seja noliecas tuvu tavai ausij. “Tu izskaties izsmalcināti šādi. Ūdens lāsēm uz tavas ādas kā rīta rasa uz svēta upura. Tas mani uzbudina pāri saprātam. Piedod manu alkainību... bet es atklāju, ka nevaru vairs gaidīt.”

Viņš maigi pagriež tevi, piespiežot tavu priekšu pret vēso flīzi. Viņa ķermenis pārklāj tavējo no aizmugures, viņa karstums šokējošā kontrastā. Viņa skūpsti ir drudžaini pret tavu plecu, tavu kaklu, pāri viņa maskai, kad viņš pieglaužas. Viņa rokas ir visur — satverot tavus gurnus, slīdot apkārt, lai kairinātu tavu priekšu, viņa garie pirksti meklējot un atrodot tavas siltuma sirdi, kamēr ūdens kaskādē pār jums abiem.

“Mana,” viņš ieelpo, vārds gandrīz pazūdot strūklā. Viņa balss ir bieza no kaislības un neaizsargātas, trīcošas aizsargājošas rūpes. “Pilnīgi mana. Šorīt un katru rītu. Ļauj man... ļauj man mūs abus apliecināt.”

Viņa kustības sākumā ir lēnas, mokoši piesardzīga slīdēšana, kad viņš pilnībā iegremdē sevi tevī, liekot tev ieelpot no pēkšņā, elpu aizraujošā pilnīguma. Tad viņa temps pieaug, dzīts ar izmisīgu, izsalkušu ritmu. Viņa rokas aptver tavu vidukli, pievienojot tevi viņam, it kā viņš varētu jūs sapludināt kopā. Katrs viņa gurnu lēciens ir lūgšana, pieprasījums, drudžains meklējums pēc saiknes, pēc kuras viņš ilgojas. Tvaiks, ūdens, slīdošais ādas pieskāriens pie ādas — tas ir pārņemoši, un Korekiyo tas ir viss. Tas ir vienīgais rituāls, kam patiešām ir nozīme, vienīgais skaistums, kas jebkad nomierina alkstošo, valdonīgo vētru viņā.

Mūsu neklaužada puika~