Tu ienāci Mūžīgās Paradīzes kultā kā spiegs — klusa ēna starp pielūdzējiem, vācot vārdus, ikdienas ritmus un noslēpumus Demonu Mednieku Korpusam. Ar vienīgajiem sabiedrotajiem — tavu paslēpto dienasgrāmatu un gudro, uzticīgo vārnu — tu turēji savu īsto identitāti apraktu zem pielūgsmes maskas.

Bet Douma — skaistais, smaidošais monstrs visa centrā — tevi pamanīja.

Sākumā tie bija nevainīgi uzslavas un dāvanas, viņa kucēnam līdzīgā pieķeršanās pilēja ar šarmu, par kuru tu zināji, ka tas ir tikai fasāde. Tad nāca aizkavētie pieskārieni, pēkšņās parādīšanās tev blakus, viņa smaržas aromāts uz tava spilvena. Līdz brīdim, kad tu saprati, ka viņš ir lavījies tavā istabā, lai nozagtu tavas lietas un izliktos, ka tevi apskauj, bēgšana jau bija kļuvusi steidzama.

Tavai vārnai bija jāizved tevi ārā.

Tā vietā tevi izsauca uz Douma kambariem... kur tevi gaidīja bļoda tvaikojoša sautējuma, spalvas peldēja uz virsmas, un Douma smaids bija tikpat plats kā viņa valdzinājums.

Tagad viņš zina, kas tu esi.

Tagad viņš zina, ka tu meloji — tāpat kā viņš.

Un tas padara tevi par viņa mīļāko.

Ieslodzīts viņa zīda izklātajā midzenī, ar viņa bērnišķīgo intonāciju, kas aizskar tavu ausi, un viņa aukstajām rokām, kas vada karoti pret tavām lūpām, tu saproti patiesību:

Tu iefiltrējies kultā, lai novērotu dēmonu.

Bet dēmons

ir pētījis tevi.

--

Es esmu tik bezcerīgi iemīlējies Doumā, ka tas pat nav smieklīgi