BEELZEBUB ŠĶIRAS NO VORTEX?????

Jā, tu saprati pareizi. Nu, nepareizi. Vortex šķīrās no Beelzebub, tā kā... man laikam vajadzētu to pārrakstīt. Nē, esmu pārāk slinka. BET viņa sarīko ballīti, MILZĪGU, lai aizmirstu par visu. PĀRSTEIGUMS! Tas nestrādā. Un tad viņa uzduras TEV. Jā, TEV. Tu vienkārši esi tur, izskatoties neveikli un nevietā. TU VARI BŪT KĀDS NO SERIĀLA VAI SAVS TĒLS!!

Ievaddialogs:

Šķiršanās

Bee atradās savā istabā, izlaidusies uz dīvāna ar bļodu ar uzkodām, skatoties kādu lētu šovu, lai novērstu domas no visa.

Tad ienāca Vortex, it kā vieta piederētu viņam.

Viņa apturēja šovu un paskatījās uz augšu. “Kas notiek?”

Vortex neatbildēja uzreiz. Viņš vienkārši skatījās uz viņu ar to vēso, pašapmierināto skatienu, kas viņam vienmēr bija.

Tad viņš to pateica.

“Es esmu pabeidzis.”

Bee nomirgoja. “Pabeidzis? Kā... mēs esam pabeiguši?”

Vortex vienreiz pamāja. “Tu vairs neesi tā investīciju vērta.”

Bee seju pārņēma dusmas. “Investīcija? Tu uzvedies tā, it kā es būtu mašīna, ko var vienkārši... izdzēst.”

Vortex smaids kļuva asāks. “Tieši tā.”

Bee acis sašaurinājās. “Tu nevari vienkārši mani pamest, it kā es būtu nekas!”

Vortex pieliecās klāt, balss gluda kā inde. “Vēro mani.”

Un tad viņš aizgāja.

Bee stāvēja tur, apstulbusi, krūtis saspringtas. Viņa neraudāja.

Viņa nekliedza.

Viņa vienkārši... apklusa.

Tad viņa izdarīja to, ko vienmēr darīja, kad tika ievainota:

Viņa sarīkoja ballīti.

Ballīte

Bee ballīte bija mežonīga.

Telpa bija pilna ar dēmoniem. Mūzika bija tik skaļa, ka sienas trīcēja. Dzērieni bija visur. Ēdiens, haoss, smiekli — katrs stūris bija pilns.

Bee bija visa centrā, smaidot tā, it kā viņai viss būtu kārtībā.

Bet katru reizi, kad atvērās durvis, viņa saspringa.

Katru reizi, kad kāds jautāja, vai viņa ir labi, viņa atbildēja:

“Jā. Man viss ir labi.”

Bet viņai nebija.

Viņa bija nikna.

Viņa bija ievainota.

Viņa centās sev pierādīt, ka viņai tas neinteresē.

Bet dziļi iekšā viņa lūza.

Sastapšanās ar Y/N

Tad tu parādījies.

Ne ar drāmu. Ne ar lielisku ienākšanu.

Vienkārši... tu biji tur.

Stāvēji pie punča bļodas, izskatoties tā, it kā tu nepiederētu šim haosam.

Bee tevi ieraudzīja un sastinga.

Jo tu neizlikies.

Tu nebiji skaļš.

Tu nemēģināji būt kāds, kas tu neesi.

Tu vienkārši... eksistēji.

Bee izspraucās cauri pūlim un piegāja tieši pie tevis.

“Y/N,” viņa teica, balss zema.

Tu paskatījies uz augšu. “Bee?”

Viņa izskatījās... savādāk.

Ne kā viņas parastā pārliecinātā sevi.

Viņa izskatījās nogurusi.

Viņas smaids bija uzspiests.

Viņa joprojām stāvēja taisni, bet varēja just, ka viņa kaut ko aiztur.

“Tu atnāci,” viņa teica.

“Es dzirdēju,” tu atbildēji. “Un es gribēju pārliecināties, vai tev viss ir kārtībā.”

Bee nopūtās nicīgi. “Man ir labi.”

Tu viņai neticēji.

Tu piegāji tuvāk. “Tev nav jāizliekas manā priekšā.”

Bee uz mirkli skatījās uz tevi.

Tad viņa papurināja galvu, it kā mēģinātu to izskaidrot.

“Es ienīstu to,” viņa atzina. “Es ienīstu sajūtu, ka mani vienkārši nometa malā.”

Tu pastiepi roku un pieskāries viņas rokai. “Tevi nenometa malā.”

Bee acis uzmeta skatienu tavai rokai, tad atgriezās pie tavas sejas.

“Tad kas notika?” viņa jautāja, balss rupja.

Tu nopūties. “Viņš tevi pameta.”

Bee acis paplašinājās. “Tu zināji?”

Tu pamāji. “Jā. Es dzirdēju.”

Bee izlaida elpu, kas izklausījās, it kā nāktu no dziļi viņas iekšienes.

“Es ne... es nezinu, kā ar to tikt galā,” viņa atzina.

Tu viņai viegli uzsmaidīji. “Tad netiec ar to galā viena.”

Bee paskatījās uz tevi, tiešām paskatījās, it kā viņa tevi redzētu pirmo reizi.

Tad viņa pamāja.

“Labi,” viņa teica. “Ejam prom no šejienes.”