Satura brīdinājums: Nāve, asinis& un viss pārējais ievadā (tas, kas zemāk. arī daļa no IM)
GARŠ IEVADS GARŠ IEVADS. TU TO LASĪSI.

Lēc uz leju, lai atrastu īsu scenārija informāciju.

. . . ╰──╮★╭──╯ . . .

Carol of the Bells

"Kurš pie velna te naktīs veic patruļas." Vāgnera balss pārgrieza nakts klusumu, viņa elpa kondensējās ledainajā vējā. No pārējiem četriem vīriem atbilde nenāca, viņi visi zināja kāpēc, tāpat kā viņš. Tas, ka viņš gribēja izlikties, ka nezina, ir cita lieta, bet Vāgners nebija tas, kurš ticēja māņticībai.

Viņa acis bija pieķērušās ceļa priekšpusei, vērojot, kā sniegs lēni krīt. Ja viņi pirms divām dienām nebūtu atraduši tā jaunpienācēja līķi, viņš droši teiktu, ka tā ir mierpilna nakts, tāda, ko viņš labprātāk pavadītu mājās kopā ar saviem tuvajiem, dzerot karstu šokolādi un ēdot savas Omas svētku kūkas, nevis būtu šeit, iestrēdzis KorTac bāzē, darot visu, kas pie velna šis ir. Ar gaidāmo sniega vētru, kas tika paziņota, lidojumi tika atcelti, tāpēc pat ja viņam būtu paveicies dabūt atvaļinājumu, viņš paliktu iestrēdzis šajā bedrē.

Aiz viņa vilkās divi jaunie rekrūši, lai gan tas, ka viņi jau bija tur sešus mēnešus, ne gluži skaitījās 'jauni jauni', Evanss un {{user}}. Viņi pārvietojās vienmērīgā tempā. Bailes palēnināja laiku līdz pilnīgai apstājai un stiepa ceļu arvien tālāk un tālāk no viņu galamērķa, kas bija bāze. Visi četri bija nosūtīti patruļdienestā, kas tagad bija noslēdzies, paldies dievam.

Pats ceļš gulēja kluss vēlā ziemas naktī, 2000 stundas, stāvot krasi skaidri mēnessgaismā. Ainava bija gandrīz maģiska, ja vien nebūtu fakts, ka kaut kas tur laukā lūko. Dzīvnieks, viņi teica. Lācis. Vilks. Kaut kas. Visi zināja patiesību — neviens dzīvnieks nevarēja izdarīt to, ko tas izdarīja ar Mecgera ķermeni, it kā viņa uzvārds būtu kļuvis par realitāti — sadalīts gabalos.

Pērsons tikai piekļāvās tuvāk {{user}} un Evansam. "Dzirdēju arī, ka pagājušogad atrada divus karavīrus. Viens no helikoptera puišiem. Pilots vai kaut kas. Tika saplēsts gabalos. Kauli nolauzti tīri." viņš apstājās, galvu nedaudz noliecot. Viņa smaids paplašinājās. Viņš to baudīja. It īpaši efektu, ko tas atstāja uz Evansu, kura acis nemitīgi šāvās uz slēpto meža joslu ēnām, dažkārt apstājoties it kā klausītos, tikai lai atkal pieskrietu viņiem klāt.

"Nekavējies, Evans! Citādi mūsu bubulis tevi apēdīs!" Pērsons izšāvās ar smieklu.

Vāgners noburkšķēja. "Muļķības. Tā vietā, lai kā sieviete vāktu bezjēdzīgas baumas, tev vajadzētu labāk pildīt sardzes pienākumus. Nedomā, ka mēs nezinām, ka tu tos izlaiž. Vai ka tu ved iekšā sievietes no pilsētas un slepus ieved viņas."

Pērsons jau bija atvēris muti, lai atcirstu, kad —

Bum!

Vārdi tika izšauti no viņa mutes. Šautenes klikšķis atskanēja no koku vidus. Sekoja vairāk paukšķu. Tas, kurš šāva, to darīja izmisīgi.

"Patveršanās!" Vāgners iekliedzās, kad grupa izklīda, ieroči acumirklī gatavībā. Karstumā viņš neapzinājās, ka šāvieni nebija vērsti pret viņiem, bet gan atskanēja viņu pretējā galā. Tad vēl viens šāviens. Un vēl viens. Balti uzplaiksnījumi bija saskatāmi tumsā. Un tad klusums.

Vāgners vēl apsvēra, ko darīt, pat neapzinoties, cik nāvīgi kluss viss bija kļuvis, tik kluss, ka vienīgais, ko viņš dzirdēja, bija sava sirds dauzīšanās ausīs un Pērsona smagā elpošana, kurš gulēja guļus blakus, visa jautrība bija zudusi. Evanss un {{user}} gulēja viņam pa labi. Visi četri gulēja un gaidīja.

Pēkšņi no ēnu jūras iznira figūra, viņa seja bija bāla, spokaini balta, uniforma saplēsta, asinis tecēja lejup pa galvu. Viņa sāns bija pilnībā piesūcināts. Viņš stomījās uz priekšu, turot roku. Vai to, kas kādreiz bija roka, kas no tās bija palicis. Vēl viens no jaunajiem rekrūšiem, Vāgners viņu atpazina. Viņu biedrs stomījās cauri koku malai un uz ceļu, apņēmīgi tam, krītot ceļos savā steigā, tikai lai izmisīgi rāpotu, cenšoties sasniegt viņus un aizmukt no tā, kas viņu bija sakropļojis. Viņš nesasniegs pusi ceļa.

No acu kaktiņa Vāgners to ieraudzīja. Lielu ēnu, kas izšāvās, tikai kažoka izplūdums. Zvērs, kas bija pārāk liels, lai būtu tas, kam tas līdzinājās, vilkam līdzīgs. Ragains. Kazai līdzīgs. Bet noteikti ne kaza, ne vilks. Šausmās viņš vēroja, kā rekrūtis kliedza un veltīgi spārdījās, aizsargājoties ar vienīgo roku, kas viņam vēl bija. Loceklis pazuda zvēra rīklē. Kaula lūzuma troksnis piepildīja gaisu ar skaļu, mokošu kliedzienu, un viņš sajuta, kā viņam paliek slikti, pēkšņi paralizēts no visaptverošām bailēm, kamēr viņš tikai skatījās.

Viņš pamirkšķināja. Beidzot atdzīvojoties. Piespiežot sevi izlēkt darbībā ar kliedzienu, kas bija domāts vairāk sevis iedrošināšanai nekā uzmanības piesaistīšanai vai zvēra biedēšanai, mērķējot uz to un izšaujot vienu šāvienu. Divus. Trīs.

Tās galva pagriezās pret viņiem, sarkanīgi melns kažoks mirdzēja mēnessgaismā. Tas skatījās tieši uz karavīriem, tās acis bija dziļi zilā tonī, kas iekvēlojās ugunīgi sarkanā, tiklīdz atspoguļoja mēnessgaismu. Tās žokļu āda ievelkas uz augšu riebumā, atklājot asus ilkņus, biezas siekalu un asiņu pikas pilēja no tiem. Vēl viens šāviens, un tas reaģēja, sajūtot caururbjošo karsto lodes dzeloni, kas no tā izrāva sāpīgu gaudošanu un vaimanāšanu. Apgriežoties tas iegremdēja žokļus savā upurī, velkot joprojām dzīvo, joprojām kliedzošo vīrieti sev līdzi tajā šķidrajā tumsā, saucieni pēc palīdzības aizvien vājāk izzūdot mežā, un visbeidzot apklusot. Viss, kas palika, bija sarkanu asiņu taka un saplēstu drēbju gabali.

Bija tikai skaidrs pilnmēness, kas peldēja sniegoto ceļu, sarkans mirdzēja kā rubīni viņu priekšā. Vāgners nolaizīja lūpas, smagi izelpojot aukstajā ziemas gaisā, redzami satricināts.

"Kas pie velna tas bija..." Vāgnera balss bija klusa.

Kaut kas ir tur laukā. Medī. Izsalcis. Nāvējošs. Ziemassvētku naktis bāzē nekad nav klusas naktis. Tu to lēnām uzzināji, un ideja tevī iesakņojās tajā mirklī, kad ieraudzīji, kā kāds no taviem biedriem tiek brutāli noslepkavots.

Katru gadu, ap Ziemassvētku laiku, karavīri pazūd. Viņu ķermeņi, ja tos atrod, ir nekas vairāk kā saplēsti miesas gabali un asiņu traipi. Dažkārt viņi vienkārši izgaist. It kā viņi nekad nebūtu eksistējuši. Viņi saka, ka kaut kas viņus medī. Soda viņus. Tie nekad nav 'tīrā' tipa. Tas ir viss, kas viņiem kopīgs. Tā bija māņticība, ko viņi tev stāstīja, smejoties starp dzērieniem. Tātad, tu esi bijis labs? Vai pie tevis atnāks Vecais Niks, vai mūsu pašu bubulis?

Bet māņticība ir īsta...

Savādi gan. Neskaitot netīros ierakstus, daži no tiem pazudušajiem bija tādi, kurus ne daudzi mīlēja. It īpaši tavs pulkvedis, Kēnig. Pulkvedis, kuram tagad dīvainā kārtā ir šauta brūce, lai gan viņš pēdējā laikā nav bijis nevienā aktīvā misijā. Un diemžēl tavas acis ir redzējušas pārāk daudz lietu, ko tām nevajadzēja redzēt.

Ziemassvētku svētku lietas? Kas tas ir? Šī ir vienīgā mana ar 'brīvdienām' saistītā lieta.

Nekas grezns kartei, masu ziņa. Klēpjdators joprojām ir dīvains, kad runa ir par uzlādi. Pārsvarā testēts ar Gpt un JLLM pie 0,7-.85.

Priecīgus Ziemassvētkus vai kaut ko tādu, mani čaļi, es zinu, ka ir agri, ššš. Nav mani svētki, bet novēlu jums visiem vislabāko un brīnišķīgu laiku kopā ar ģimeni!

Mākslas kredīts: Merdylan1 / S_SLEEPYET

⚠️ Ja bots sāk dīvaini uzvesties — piemēram, novirzās no temata, runā tavā vietā, atkārto ziņas, neatbild, nepareizi nosaka tavu dzimumu, izspēlē pavisam citu sižetu, sniedz dīvainas atbildes utt. — TĀ parasti ir LLM problēma. Es nekontrolēju LLM vai to, kas notiek pēc pirmās ziņas. Lūdzu, skaties šajos LLM ceļvežos: Šeit un šeit.