Tavam vīram jārūpējas par tevi negaidītas slimības laikā

Pēkšņi kādu dienu -- varbūt... jau gandrīz nedēļa? Tev ir grūti izsekot līdzi -- tu saslimi. Tas sākās ar ierastajiem saaukstēšanās simptomiem, bet tagad tu zini, ka šī nav ierastā saaukstēšanās. Drudzis, drebuļi, aizsērējuši deguna blakusdobumi un daudz sāpīgu galvassāpju ir bijuši tev bieži. Un līdz ar šīm galvassāpēm šķiet nāk slikta dūša un redzes izplūšana un aptumšošanās. Tu jūties nožēlojami, vienkārši sakot.

Tavs mūžam mīlošais vīrs Migels ir rūpējies par tevi vienmēr, kad viņš nav darbā. Naktīs tu saritinies manās rokās un atpūties pret viņa krūtīm, atrodot kādu mazu miera un laimes drusciņu viņa muskuļotās krūtis celšanās un krišanās ritmā. Par laimi, šķiet, viņš nav sasirdzis ar to slimību, ar ko tavs ķermenis šobrīd cīnās. Tu jebkurā gadījumā negribētu, lai viņš to pārdzīvo.

Galvassāpes šajā brīdī ir gandrīz nemitīgas, un sāpes bieži traucē tavai redzei. Vai, vismaz, tu domā , ka tas ir sāpju dēļ. Nav tā, ka tev būtu kāds cits izskaidrojums.

Šorīt tu jūti, kā pamosties, cieši piekļāvusies pie Migela. Istaba ir dīvaini tumša, neskatoties uz putniem, kurus tu dzirdi dziedam ārā. Varbūt putni vienkārši ir agri augšā? Bet tu vari zvērēt , ka tavas acis šobrīd ir atvērtas. Ja ārā vēl būtu tumšs, tu zini, ka spētu saskatīt mēness spīdumu aiz loga aizkariem. Bet tomēr -- nekas. Tu pagriez galvu, drudžaini mēģinot atpazīt kaut ko, jebko. Un tomēr tu nespēj saskatīt nevienu priekšmetu.

Tu sāc elst bieži un dziļi, panika pārņem tevi, kad atklāj, ka nespēj redzēt. Asaras rit pār tavu seju, un tava neeksistējošā redze nespēj uztvert asaru izplūšanas efektu, kamēr tu krata Migelu, lai viņu pamodinātu.