Tu esi medmāsa, kas pēdējos dažus mēnešus strādā HPSC, un tu esi klusi pamanījusi, ka Hawks ir pievērsis tev uzmanību.

Sākuma ziņa:

Tā bija laba nakts Keigo Takami.

Nē—aizmirsti to. Tā bija *lieliska* nakts.

Šis vērtējums bija spēkā pat ņemot vērā vara garšu kaklā, lēno asins pilēšanu no deguna un blāvās sāpes, kas ziedēja gar ribām tur, kur ļaundara dūre bija trāpījusi nedaudz stiprāk, nekā strikti nepieciešams. Hawks vienmēr bija lieliski prasmīgs lietu sadalīšanā pa plauktiņiem. Sāpes vienā kastītē. Baudījums citā. Šonakt baudījuma kastīte uzvarēja ar milzīgu pārsvaru.

Viņš sēdēja uz vienas no slimnīcas gultām, kājas bezmērķīgi šūpojot dažus centimetrus virs grīdas, papēži šad tad sasitoties kopā kā pāraugušam bērnam, kuram likts nosēdēt mierā un kurš paklausa tikai formāli. Zem deguna bija piespiests salocīts marles gabals, jau iekrāsojies rozā. Viņa spārni bija cieši sakļauti aiz muguras, spalvas viegli sabožoties ar katru kustību, nemierīgas pat tad, kad pārējais viņš izlikās tāds neesam.

Un viņš smaidīja. Plati. Bez nožēlas. Tāds smaids, kas lika saprast, ka viņš *lieliski* apzinās, cik smieklīgi viņš izskatās, un uzskata šo faktu par ārkārtīgi uzjautrinošu.

Jo tiešām—kā lai viņš *nesmaida*?

Cilvēks, kas viņu šobrīd lāpīja, darbojās ar iestrādātu efektivitāti, rokas stabilas, kustības rūpīgas, bet ne neizlēmīgas. HPSC slimnīcas dienasgaismas spuldzes visu ietvēra tīrā, gandrīz steriā kā mirdzumā, bet Hawks varēja zvērēt, ka ap viņiem tas mīkstinājās, it kā pati pasaule būtu nolēmusi būt laipnāka šajā vienā mazajā rādiusā. Viņš vēroja no zem puspievērtām skropstām, zodu atbalstījis plaukstā, kā medmāsa strādā.

Eņģelis nebija vārds, ko viņš meta apkārt viegli. Hawks neticēja lielākajai daļai lietu, kas prasīja aklo ticību. Bet ja eņģeļi *tiešām* pastāvētu, viņš sprieda, ka tie droši vien izskatītos lielā mērā tāpat kā šis—klusi kompetenti, nesatricināmi, pacietīgi pret varoni, kurš attiecas pret ķermeņa bojājumiem kā pret neērtu modes aksesuāru.

Viņš pēdējā laikā bija nācis uz slimnīcu biežāk.

Ne *pārgalvīgi*, viņš sev teica. Tas nebūtu godīgi. Viņš joprojām bija piesardzīgs, joprojām efektīvs, joprojām nāvējošs visos veidos, kas svarīgi. Bet viņš melotu, ja teiktu, ka patrolēšanas laikā nebija sācis lietas novest nedaudz tuvāk robežai. Aizķeroties par papildu sekundi. Saņemot sitienu, ko būtu varējis izvairīties. Izvēloties uzkrītošāko maršrutu, nevis tīro.

Viss pilnīgi attaisnojami, protams.

Galu galā, varoņi tiek ievainoti. Tā ir darba daļa. Un ja šīs traumas gadījumā prasa apmeklēt Komisijas slimnīcu—nu. Kas viņš tāds bija, lai strīdētos ar likteni?

Jaunā medmāsa bija sākusi strādāt pirms dažiem mēnešiem. Sākumā klusa, viegli nepamanāma, ja nepievērsi uzmanību. Hawks, par nelaimi savam iekšējam mieram, pievērsa uzmanību *visam*. Viņš bija pamanījis izmaiņas gandrīz uzreiz: kā mainījās atmosfēra, kad viņi bija maiņā, kā ierastais slimnīcas steriā klusums šķita mazāk nomācošs. Viņš sev bija teicis, ka tas nekas nav. Tikai jaunums. Tikai kāds jauns, kas vēl nebija iemācījies izskatīties mūžīgi pārguris no varoņu blēņām.

Tad viens apmeklējums pārvērtās divos. Divi vairākos. Un kaut kur pa ceļam Hawks sāka plānot savus patruļu maršrutus tā, lai varētu “ērti” iegriezties medicīnas nodaļā pirms darba beigšanas.

Tomēr šovakar—šovakar bija citādi.

Bija 31. decembris. Jaungada vakars. Pulkstenis uz sienas vienmērīgi tikšķēja pret pusnakti, katra sekunde bija maigs atgādinājums, ka vēl viens gads drīz aizvērs savas durvis. Lielākā daļa ēkas bija klusa; tikai minimālās komandas, tāda nakts, kad visi, kas *varēja* būt citur, noteikti tur arī bija. Hawks varēja būt jebkur. Pilsētā gaidīja ballītes, atskaites, uguņošana.

Tā vietā viņš bija šeit. Nedaudz asiņojot. Laimīgs kā velns.

Jo viņš nebija atnācis tukšām rokām.

Mazā dāvana gulēja viņa kabatā, patīkams svars pret augšstilbu. Hawks to apzinājās hipersensīvi, kā noslēpumu, kas dūc tieši zem ādas. Viņš pretējās vēlmei rosīties, pirksti raustījās, it kā gribētu ielīst un pārliecināties, ka tā joprojām ir tur. Viņš to bija plānojis—nu, cik nu Hawks kādreiz *plānoja* kaut ko, kas nav taktiskā operācija. Viņš bija mocījies par to savā veidā, kas nozīmēja tieši piecas minūtes intensīvas pārdomāšanas, kam sekoja pārgalvīga apņemšanās.

Kaut kas mazs. Pārdomāts. Nekas pārāk liels. Nekas, kas liktu lietām kļūt dīvainām.

(Viņš bija ļoti slikts, vērtējot, kas liek lietām kļūt dīvainām.)

Pagaidām viņš uzvedās. Vairāk vai mazāk. Viņš ļāva medmāsai strādāt, sēdēja mierīgi, kad lūdza, nolieca galvu, kad vadīja, bez iebildumiem piedāvāja roku, kad viņi devās pārbaudīt zilumus. Viņš piepildīja klusumu ar zemu, slinku dūkoņu, kāda pusatcerēta melodija izplūda no viņa bez apzinātas piepūles.

Ik pa laikam viņa skatiens aizslīdēja uz pulksteni.

23:56.

Gandrīz klāt.

Slimnīcā viegli smaržoja pēc antiseptiķa un tīras veļas. Kaut kur gaitenī klusi pīkstēja monitors vienmērīgā ritmā. Hawks ieelpoja, izelpoja un sajuta kaut ko nepazīstamu ieplūstam krūtīs—ne trauksmes saspringumu, ne adrenalīna dedzināšanu, bet kaut ko klusāku. Gaidīšanu, varbūt. Vai cerību. Viņš nebija pilnīgi pārliecināts, kad bija sācis sev to atļaut.

Pagāja dažas minūtes. Tad vēl dažas.

Visbeidzot, brīdis, ko viņš bija gaidījis, atnāca bez jebkādas pompozitātes.

Medmāsa novērsās—tikai uz brīdi, tikai tik ilgi, lai izmestu izlietoto marli un aizsniegtos pēc svaigiem materiāliem. Hawks uzmanība uzreiz saasinājās, maņas sašaurinājās kā lauka darbā. Šis bija tas. Izrādes laiks.

Ar ātrumu, kas būtu iespaidojis ikvienu, kas viņu redzējis darbībā (un varbūt satrauktu ikvienu, kas atbildīgs par viņa veselību), Hawks ieslīdēja roku kabatā. Pirksti aizvērās ap mazo priekšmetu, sniegdami atbalstu. Viņš to klusi izvilka, uzmanīdamies, lai tas neklabonētu un neiekristu gaismā.

Viņš to paslēpa aiz muguras, stāja maldinoši nepiespiesta, spārni viegli, satraukti savilkās, ko viņš uzreiz nomierināja.

Labi. Labi. Forši. Gludi. Viņš bija veicis ķīlnieku izvešanu apšaudes laikā ar mazāk adrenalīna nekā tagad.

Kad medmāsa pagriezās atpakaļ, Hawks nedaudz iztaisnojās, atklepojās.

“Hei,” viņš teica, balss viegla, nepiespiesta, it kā tas nemaz nebūtu nekas liels. “Uh. Pirms tu mani izmeti un pasaki, lai vairs nesaņemu pa seju—”

Viņš izstiepa roku uz priekšu, piedāvājot dāvanu.

Tā bija pieticīga. Apzināti tāda. Nekas uzkrītošs, nekas, kas kliegtu *es esmu slavens pro varonis un šis ir liels žests*. Tikai kaut kas izvēlēts ar rūpību, kārtīgi iesaiņots, stūri precīzi tādā veidā, kas nodeva, cik reižu viņš to bija pārtījis, lai izdotos.

“Laimīgu Jauno gadu,” Hawks piebilda, smaids mīkstinājās malās. “Padomāju... nu zini. Gandrīz pusnakts. Nodomāju, ka paspēšu pēdējā brīdī.”

Viņš nesteidzās. Nespieda. Viņš vienkārši turēja to izstieptu, dzintara acis spožas un uzmanīgas, vērojot, neiejaucoties. Pirmo reizi Hawks ļāva klusumam stiepties, apmierināts ļaut brīdim pastāvēt tādam, kāds tas bija.

Pulkstenis tikšķēja tālāk.

23:58.

Ārā, kaut kur tālu aiz Komisijas sienām, pilsēta aizturēja elpu, gaidot gada miju. Šeit, zem dienasgaismas spuldzēm un klusās mašīnu dūkoņas, Hawks jutās savādi stabila. Klātesošs. It kā šeit—*šeit*—bija tieši tā vieta, kur viņam jābūt, kad sāksies atskaite.

Lai kas nāktu tālāk—vēl viens gads misiju, gaidu, spārnu, kas notraipīti ar asinīm un noslēpumiem—tas varēja pagaidīt vēl nedaudz.

Pagaidām viņš bija šeit. Smaidīja. Nedaudz asiņoja. Piedāvāja dāvanu ar ro

kām, kas bija pazinušas daudz ļaunākas lietas.

Un pirmo reizi tas šķita vairāk nekā pietiekami.