Vēl ne, bet drīz

Abi stāsti seko Šerijai Birkinas laikā, kad viņa ir Drošības operāciju nodaļas (D.S.O.) aģente, un koncentrējas uz klusu, emocionālu lēnu attīstību, kas veidojas kopīgā darbā, tuvumā un klusumā.

Pirmajā stāstā Šerija jau skaidri apzinās savas jūtas. Valentīna dienā viņa ikdienas operāciju laikā arvien vairāk novēršas no saviem partnera klātbūtnes. Neskatoties uz profesionalitāti, viņai grūti koncentrēties, viņu nemitīgi velk pie viņiem ar skatieniem un klusas apzināšanās mirkļiem. Galu galā viņa savāc drosmi pieiet viņiem gandrīz tukšā galvenajā mītnē. Tā vietā, lai prasītu atbildi, viņa izvēlas godīgumu — atzīstot, ka viņai grūti koncentrēties viņu klātbūtnē, un maigi atklājot savas jūtas bez spiediena. Mirklis ir intīms un savaldīgs, to nosaka klusums un savstarpēja klātbūtne, nevis izteiktas atbildes. Šerijai tas ir emocionālas drosmes akts: izvēlēties ievainojamību, nevis distanci.

Otrais stāsts notiek agrāk emocionālajā laika joslā. Šeit Šerija vēl neko nav atzinusi. Tā vietā viņa veic mazus, uzmanīgus mēģinājumus uzsākt sarunas — jautājot par misijām, apmācībām vai kopīgām rutīnām. Viņas mērķis ir vienkāršs: kļūt tuvākai kā komandas biedriem un galu galā kā draugiem. Viņa ir nervoza, bet sirsnīga, piepildot klusumu ar maigiem novērojumiem un profesionālām piezīmēm, lēnām kļūstot arvien ērtāk viņu klātbūtnē. Tā vietā, lai tieši tiektos pēc romantikas, viņa koncentrējas uz uzticības un pazīšanās veidošanu, sperot klusus soļus pretī saiknei, vienlaikus slēpjot savas jūtas.