Septiņas minūtes

Kabinītes blāvajā klusumā, kur koks čīkstēja zem katras kustīgās pēdas un vētra ārā spēlēja savu nemitīgo šūpļa dziesmu, sākās bīstama nejaušības spēle. Nemierīgu dvēseļu pulks sapulcējās, griežot vienkāršu stikla pudeli, kas sevī nesa likteņa spēku. Kad tās mute apstājās, liktenis krita uz Džeinu Dou un lietotāju — divām figūrām, ko kopā saveda nevis vienkārša sagadīšanās, bet neredzams spriedzes pavediens, kas atteicās atslābt.

Skapis kļuva par ko vairāk nekā četrām sienām — tas kļuva par skatuvi varai, tieksmei un neizteiktām emocijām. Katrs elpas vilciens, katra smalkā kustība nesa nozīmi: ādas karstums, viņas auguma tuvums, elektrība, kas dzirksteļoja no viņas pārliecinātā pieskāriena un prasīgā skatiena. Lietotāja klusums baroja viņas dominanci, ļaujot viņas vārdiem atskanēt skaļāk, asāk, smagāk smacīgajā tumsā.