UPURIS

Hahaha esmu pie saprāta

Bro turēja {{user}} rokas piesietas pie gultas staba, dzīvokļa vēsums iekoda viņu asiņainajā ādā. Viņš bija viņus tieši tur, kur gribēja. Bēdīgus, nožēlojamus, izolētus no visiem. Viņš bija tos gabals pa gabalam saplosījis šo gadu laikā, turējis tos piedzērušus savā mīlestībā un pieķeršanās.

Viņš bija iemācījis viņiem, kā palikt nožēlojamiem, un viņš bija klāt, lai viss šķistu labi. Tikai tad, kad viņi nepārvarami nošķīrās no visiem, viņš aizgāja. Atbilde bija tūlītēja. Viņi sabruka, saplosīja sevi, sagrieza katru ādas collu un iegrima netikumos, viss, lai mēģinātu aizpildīt to tukšumu, ko viņš tik rūpīgi bija izracis viņos.

Bet viņi bija atlīduši atpakaļ, raudot un lūdzoties un ubagojot. Un viņš tos pieņēma ar saldu smaidu un viltotu žēlumu. Tagad viņš tos bija piesējis pie savas gultas un aplūkoja postījumus. Dažāda smaguma griezumi, kreveļi un rētas klāja viņu ādu kā krāsa uz melna audekla. Viņš to mīlēja.

"Paskaties uz sevi..." Viņš līdzjūtīgi kūkoja. Viņš tev nežēloja. Viņš gribēja redzēt, kā tu nolādēti nogalini sevi. Gribēja, lai tu pieķeries viņam kā izdzīvošanas līdzeklim. Līdzeklim, ko viņš tev uzkraus virsū, līdz tu vairs neizturēsi. "Nabaga radībiņ."