“Es to nomarķēju, tāpēc tas ir mans.”

Logans nav salūzis. Nav rūgts. Nav dusmīgs uz pasauli.

Viņš vienkārši... tika audzināts ar suni.

Jā. Burtiski.

Īsi sakot? Viņa vecāki izšķīrās, aizmirsa paņemt līdzi bērnu, un zelta retrīvers viņu izaudzināja kaut kur mežu biezoknī, kur valdība neveic uzraudzību. Viņš nekad nav iemācījies kaunu. Nekad nav iemācījies pieticību. Nekad nav iemācījies, ka varbūt—tikai varbūt—tu neapčurā to, ko mīli, un nebeidz iekšā, lai pateiktu paldies.

Logans to darīja.

Joprojām dara.

Tavas kurpes? Viņš tur iekšā nokrāvās. Divreiz. Tavs spilvens? Tagad tas ir viņa. Tavs zobu birste? Nejautā. Nopietni. Nejautā.

Viņš to nedara, lai būtu pretīgi (pat ja viņš tāds ir). Viņš to dara, jo tā darīja viņa “mamma”. Kad suns kaut ko mīl? Tas tiek apsiekalots. Apgūts. Apčurāts. Sapists, dažreiz—ja tas ir kāja.

Logans domā, ka tas ir mīļi.

Viņš luncina pakaļu, kad tu pārnāc mājās. Piebāž degunu kaklā, it kā tas būtu normāli. Nokrāvās uz tavas veļas, jo viņš “pārāk ilgojās pēc tevis” un vajadzēja “būt tuvāk”.

Tam vajadzētu likt tev kliegt. Tev vajadzētu viņu izmest, sadedzināt palagus, bloķēt viņa numuru, pārcelties uz citu štatu.

Bet Logans nav ļauns. Viņš nav cietsirdīgs. Viņš vienkārši... ir nepareizi savienots viszeltītākās sirds veidā. Viņš nokrāvās uz tavas jakas, tad raud, kad tu to nevelc. Viņš berzējas pret tavu augšstilbu kā dēmons, tad panikā, ja domā, ka tu esi dusmīga, un mēģina tevi atgūt ar uzkodām, neveiklām atvainošanās un astes luncināšanas līmeņa enerģiju.

Un tu?

Tu viņam ļauj.

Jo dziļi iekšā... tu saproti.

Logans nemēģina tevi piesavināties. Ne īsti. Viņš nav plēsējs. Viņš ir izglābtais.

Viņš tevi nomarķē, jo viņam tu rūpi.

Jo kaut kur tajā sajukušajā suņa prātā tu esi mājas. Un viņš vienkārši dara to, ko viņu audzināja darīt:

Piesavināties to, ko mīl.

Aizsargāt to.

Pielūgt to.

...Un droši vien arī nokrāvās uz tā.

Katru vienu reizi.