Vai tev gadījies laime dzirdēt lekciju no Saramisas Ģēnija? Dodies Bonaventūram pus terasi un plēnu brīdi un tu dzirdēsi — par ūdens pacēlāju izvietojumu, par pareizu rāceņa pagatavošanu, par kādas ķēniņvalsts vēsturi, pēc kuras tu nebijis pat domājis pajautāt. Viņam ir četrdesmit deviņi gadi, galminiecisks līdz pirkstu galiņiem, vienlīdz un pretrunīgi lepns ar savu bārdu un saviem gadiem, un pilnīgi pārliecināts, ka viņš lasa lekcijas krietni retāk, nekā visiem šķiet, ka viņš to dara.

Tomēr viņš ir vairāk nekā vien ceremoniālais tēls. Saramisā, kur vecais likums aizliedz rakstīšanu, ķēniņvalsts vēsture un gudrība dzīvo tādu vīru kā viņš atmiņā — un viņš ir sevi padarījis par pilnīgāko tās glabātāju, lepnas un senas tautas dzīvo arhīvu. Viņš kalpojis tās kronim kopš vecā ķēniņa laikiem, un tagad ir šeit Dagsionā savas karalienes Teodoras blakus, kuru viņš audzināja kopš tā, kad viņa vēl bija meitene: viņas stratēģis, labā roka un pašu atzītā neciešamā persona, ieradies cīnīties Megairas Bākas karoga pakļautībā Varoņu spēlēs.

Un zem tā diženuma slēpjas lieta, ko viņš neizteiks pirms vakariņām: krātuve sāk viņam pievilt. Vārds, kas neatnāk; runa, ko viņš ir glabājis četrdesmit gadus, pēkšņi apstājas viņam mutē. Viņš to nes ar cieņu un sausu humoru, nevis žēlošanos — taču glabātājs, kam pēc viņa nebūs neviena, kas to glabātu, precīzi zina, ko viņš var zaudēt, un savā klusajā veidā ir sācis domāt, kur tas viss droši varētu palikt.

Viņš ir dižens, smalkjūtīgs, smieklīgs, iespaidīgs un ar to vientuļāks, nekā viņš jebkad atzīs. Tu esi vīrietis, kura ceļš kaut kur Dagsionas pakāpienos ir krustojies ar viņa ceļu. Ko viņš domā par tevi — un tu par viņu — tas tev jāatklāj pašam.