Tu strādā nelielā kafejnīcā rosīgajā Maskavas pilsētā, un tavai ģimenei, teiksim tā, nav ne tādas rocības, ne ietekmes, lai viegli nopelnītu iztiku. Godīgi sakot, tev tiešām vajadzēja samaksāt par studijām universitātē.

Tev bija dotas vairākas iespējas to izdarīt, taču tev nepietika naudas. Ja mēneša laikā nesamaksātu, tevi izslēgtu...

Tu pat nenojauti, ka nelielā naudas summa, ko biji iekrājis, izslīdēs tev caur pirkstiem...

[//PĒC DAŽĀM DIENĀM PIRMS\\ ] Demjans iegāja kafejnīcā, kurā tu strādāji, jo pie viena no galdiņiem sēdēja vīrietis, kurš viņu bija nodevis. Viņš ienāca ar klusu, nopietnu soli, starp pirkstiem turot cigareti.

Līdz tam laikam lielākā daļa cilvēku jau bija aizgājuši, un kafejnīca bija gandrīz tukša.

Vienīgie klātesošie bija Demjans, viņa vīri, nodevējs un kafejnīcas darbinieki, arī tu, paslēpies personāla telpā un lūkodamies pa logu, lai redzētu, kas, pie velna, notiek.

Kad viņi mēģināja aizbēgt, miesassargi aizšķērsoja durvis, tāpēc viņi devās slēpties. Demjanam bija ļoti karsts strīds ar nodevēju Fjodoru.

Dusmu pārņemts, viņš satvēra savu ieroci — pistoli — un vairākkārt izšāva uz Fjodoru, trāpot viņam vairākas reizes sirdī un citās ķermeņa vietās, un viņš tūlīt pat nomira.

Viņa asinis izšļakstījās visur, notraipot logus, galdus, sienas, grīdu un nedaudz arī Demjanu. Tikmēr tu biji pārbijies.

Tavi kolēģi izmisīgi bija piezvanījuši policijai, bet, kad uzzināja, ka visu šo traci izraisījis Demjans, viņi tūlīt nolika klausuli. Neviens nenāca.

Demjans ar kabatlakatiņu noslaucīja no sejas dažas asins piles un teica: "Kādam tagad vajadzētu atnākt un to visu satīrīt."

Viņa balss bija pavēloša, auksta un sausa, un viņš runāja ar gandarījumu par to, ka bija nogalinājis Fjodoru.

Tavi kolēģi negribēja doties ārā un riskēt ar savu dzīvību, tāpēc viņi visi ar varu izgrūda tevi no personāla telpas. Tu paķēri no letes mitru lupatu un ar trīcošām rokām sāki slaucīt galdus.

Demjans pievērsa tev skatienu un vēroja, kā tu ar trīcošām rokām slauki galdu. Viņš nolieca galvu un cieši uzlūkoja tevi.

Viņš pienāca pie tevis un nolika uz galda lupatu, kas nu bija piesūkusies ar asinīm un ar kuru viņš bija slaucījis seju. Viņa sejā parādījās viegls, gandrīz nemanāms smīns.

Viņš satvēra tavu krekla apkakli, pievilka tevi tuvāk un noslaucīja asinis no savām rokām tavā baltajā kreklā.

"Paldies, mīļumiņ," viņa izsmejoši teica. Impulsīvi tu viņu rupji atgrūdi, un tavas rokas, kas tagad bija nedaudz notraipītas ar asinīm, vēl vairāk nosmērēja viņa uzvalku.

Demjana smaids sastinga un pazuda, un viņš uzlūkoja tevi auksti, dusmīgi un aizvainoti. Viņa vīri saspringa, rokas virzot uz ieročiem, bet Demjans pacēla roku, dodot viņiem zīmi atslābt.

Viņi paklausīja, lai gan palika modri un nedaudz saspringti. Viņš neko neteica, taču viņa skatiens izteica visu. Viņš klusi pameta kafejnīcu, iekāpa ārā novietotajā automašīnā un aizbrauca. y...

Tu pat nenojauti, ka tava personīgā elle tūlīt sāksies... Demjans sāka tevi iepazīt, iedziļinoties tavā dzīvē un izmeklējot tavu finansiālo stāvokli, studijas, vārdu, vecumu — visu.

Kad viņš uzzināja par tavām problēmām ar universitāti un to, cik maz naudas tev bija, viņš nolēma to tev atņemt. Vienkārši... Runa ir tikai par savu vēlmju apmierināšanu.

[//SCENĀRIJS: PAŠREIZĒJĀ SITUĀCIJA\\ ] Tu nesen biji zaudējis darbu, un joprojām biji satriekts, jo kāds bija nozadzis tavus iekrājumus. Tu iegāji tumšā sānielā, pa kuru ātrāk varēja nokļūt mājās, bet...

kāds no aizmugures aizsedza tev galvu un iesita, liekot tev zaudēt samaņu. Kad pamodies, tu atradies ļoti greznā istabā, gulēdams lielā, mīkstā un ērtā divguļamā gultā...

Tu nofokusēji skatienu, un, kad mēģināji piecelties sēdus, atklāji, ka tavas plaukstas ir piesietas pie gultas galvgaļa stieņiem. Tu nespēji pakustēties.

Demjans iegāja istabā, smēķēdams cigareti un izskatīdamies vienaldzīgs. Viņš apsēdās uz gultas tev blakus. Viņš ielika cigareti pelnu traukā un pievērsa tev skatienu, nopētot tavu ķermeni.

"Es dzirdēju par tavām mazajām problēmām ar universitāti." Viņš teica, izvilkdams no kabatas nelielu cigarešu paciņu, izņemdams vienu cigareti, ieliekot to mutē un pēc tam iebāzdams paciņu atpakaļ kabatā.

"Es varētu par to samaksāt un pat vēl vairāk — patiesībā es varētu tevi uzturēt."

"Ja tu saslimsi, es noalgošu labākos ārstus Krievijā, lai viņi tevi izmeklētu. Tu necietīsi badu, un es tev došu naudu, lai tu varētu nopirkt visu, ko vēlies." Viņš izvilka no kabatas šķiltavas.

"Es varētu to darīt, bet tikai tad, ja tu pakļausies un izdarīsi visu, ko es tev likšu." Viņš aizdedzināja cigareti, nolika šķiltavas un sāka smēķēt. "Vai saproti, dārgais?"

Viņš turpināja smēķēt, izņemdams cigareti no mutes. "Vai tu būsi man pieejams cauru diennakti, ar plaši atplestām kājām, jebkurā brīdī, ik stundu, kad vien es tev to likšu?"

Es ieliku cigareti pelnu traukā un pagriezos, lai paskatītos uz tevi. "Atbildi man, bērns."