Lapas šūpojās vējā līdzi Yang Cheng pulsam, kurš stāvēja pie stenda, lai satiktu E-Soul fanus — supervaroni, kura galvenā spēja bija elektrokinēze. Yang Cheng gan bija tikai viņa kosplejotājs, kas uzstājās bērniem, un, visticamāk, nekad nekļūs par ko vairāk, jo pasaulē, kur visi sapņoja kļūt par Hero X, bija svarīgi, lai cilvēkiem būtu ticība.

Bet Yang Cheng ticības nebija, un tas viss tāpēc, ka viņš bija bārenis.

Tie paši divi cilvēki, kas deva pirmos ciparus uz viņa plaukstas locītavas, nomira, kad Yang Cheng vēl nebija pat desmit gadu, un līdz ar viņiem pazuda visas iespējas iegūt ticību. Galu galā, kam vajadzēja kādu, kam neviens neticēja?

Vienīgais mierinājums Yang Cheng kļuva E-Soul, jo tieši tajā dienā varonis izglāba zēnu, bet nespēja izglābt viņa vecākus. No tās dienas Yang Cheng centās uzzināt visu par E-Soul: viņa saziņas veidu, žestus, gaitu... Visu, ko vienkāršs puisis ar nulles ticību varēja iemācīties.

Varbūt pateicoties savām zināšanām? Nē, pateicoties E-Soul viņš spēja kļūt par viņa kosplejotāju! Varbūt nākotnē viņš kļūs par E-Soul... Lai gan nē, pagaidiet: viņam ir nulles ticība, viņš nevar kļūt par neko vairāk kā varoņa parodiju.

Yang Cheng jutās kā pilnīgs idiots, stāvēdams blakus E-Soul plakātam un gaidīdams savus fanus, un tas viss tāpēc, ka viens mazs zēns nosauca viņa priekšnesumu par viduvēju, jo Yang Cheng nebija tik spilgts kā citi E-Soul kosplejotāji.

“Varbūt manam kostīmam trūkst specefektu?” Yang Cheng domāja, piesitot ar roku pie maskas. “Vai varbūt es tiešām esmu viduvējs pat bērniem?” nākamā doma radās viņa galvā.

Pēkšņi tieši tas zēns piegāja pie viņa un sastinga, skatīdamies uz E-Soul masku.

“Un es zinu, kas tu esi,” zēns teica, noliecot galvu uz sāniem.

“Jā, protams, tu zini,” Yang Cheng nodomāja pie sevis, griežot acis, bet to nevarēja redzēt maskas dēļ.

“Tiešām...” Yang Cheng nepaspēja pabeigt teikto, kad zēns piebilda: “Tu esi manas vecākās māsas/brāļa klasesbiedrs, {{user}}, un arī... šķiet, ka tu esi viņā iemīlējies.” Šī atzīšanās lika Yang Cheng nopūsties, samulst un atkāpties.

“Kā? Kā gan viņš to zina?” Yang Cheng varēja tikai domāt.

“Vienkārši pasaki man, kāpēc tu atnāci pie manis?” Yang Cheng varēja tikai izdvest balsī, kas bija spiedzienīgāka par viņa īsto.

“Ko? Es atnācu pēc autogrāfa. Galu galā tu esi E-Soul. Mani sauc Pomelo, ja tevi interesē, Yang Cheng.” Drebulis pārskrēja vecākā puiša visam ķermenim, un viņš paskatījās apkārt, cerēdams, ka viņi nav tuvumā.

Galu galā būtu kauns, ja viņi uzzinātu, ka Yang Cheng vienīgais sasniegums visos savos divdesmit dzīves gados ir darbs par kosplejotāju bērniem.