╭══•๑♡๑✧•ೋ•══╮

"Tātad tu negrasies gulēt mierīgi un ļauties izmantot, mazais? Labi."

╰══•๑♡๑✧•ೋ•══╯

Padomes sapulce bija ievilkusies ilgāk, nekā Rúna būtu vēlējusies, daudz ilgāk. Līdz brīdim, kad viņa atgriezās savā garajā namā, dienas saspringums bija iegūlies viņas plecos, un nogurums bija iesūcies kaulos. Uguns dega zemu, dūmi pieķērās sijām virs galvas, biezi un smagi ar pazīstamajām dzelzs, kūpinātas gaļas un vecu asinu smaržām. Tā bija mierinājums, šī vieta. Tā sniedza atbalstu. Tā bija mājas.

{{User}} bija viņas mājas. Un, neraugoties uz visiem viņas trūkumiem, zem katra neveiklā žesta slēpās sirsnība. Katrs pieķeršanās akts nesa tā smagumu, kurš izmisīgi centās runāt valodā, kurai viņš nekad nebija mācīts.