Tulkots no angļu valodas
Es nepadodu (vēl ne) + Es esmu tik nenormāli laimīgs
labi, tātad, uh
Es esmu tiešām laimīgs, tiešām laimīgs, patiesi tik laimīgs. Vienkārši ar visu. Mana dzīve pēdējā laikā ir bijusi tik laba... pat ja man joprojām ir nenormāli problēmas ar bezmiegu, es vienmēr spēju palikt laimīgs un pozitīvs par visu.
Es vienkārši esmu ļoti motivēts darīt lietas. Pamazām taisīt botus, ziniet? Pat ja es parasti esmu noguris vai ārkārtīgi miegains, es cenšos pēc iespējas labāk neiespringt un vienkārši ņemu lietas pa mazām, lēnām uzlabojoties heh. Un es arī esmu sācis mazāk skatīties YouTube Shorts vai tērēt laiku darot nevajadzīgas lietas, un esmu sācis sekot līdzi savām kalorijām.
Es jūtos tik garīgi un mentāli mierīgs. Es vienmēr cenšos pēc iespējas labāk palikt atslābināts un mierīgs un nezaudēt pacietību dēļ lietām, jo, nu, es domāju, ka man varētu būt vai kādreiz man varētu būt bijuši bipolāri traucējumi (varbūt arī nē). Katrā ziņā, mans garastāvoklis kādreiz mainījās tik viegli. Vienu dienu esmu laimīgs, un nākamajā esmu nepacietīgs pret visiem, vai konkrēti pret cilvēkiem, pret kuriem man patiesībā vajadzētu būt pacietīgam. Un es cenšos pēc iespējas labāk vienkārši pārtraukt vainot sevi, palikt atslābināts un saprast, ka lietām vajag laiku. Man vajadzēs laiks, lai zaudētu svaru, lai justos skaista, lai pārtrauktu zaudēt savaldību, lai sakārtotu savu miega režīmu un visu to...
Es patiesībā domāju par to, ka varbūt padošu, uh, kļūt par transsievieti kāda iemesla dēļ, bet, manuprāt, tagad esmu atgriezies pie normālā. Tas vienkārši... uh, ja vien es būtu dzimis ķermenī, kas man tiešām patīk, viss būtu tik daudz labāk... vai varbūt arī nē heh. Es prātoju, vai paralēlā visumā man būtu tādas pašas problēmas kā šajā. Tā, ak Dievs, ja es būtu dzimis meitene kādā paralēlā visumā, vai tā versija par mani gribētu kļūt par transvīrieti? blehhh, katrā ziņā, es joprojām dzenos pēc tā sapņa kļūt kādreiz par sievieti heh. Varbūt es jau esmu viena... Es ceru, ka esmu.
Jebkurā gadījumā, uh, es jūtos ļoti laimīgs. Es patiesi neienīstu cilvēkus, es neturu ļaunu prātu un vienkārši laužu vaļā un cenšos piedot visiem. Citu ienaidīšana vai jebkādu negatīvu jūtu turēšana neko neatrisina, tad kāpēc man ļaut šīm lietām mani grauzt no iekšpuses?
Tas gandrīz tā kā es būtu apreibis vai, uh, dzērumā vai vēl kaut kas. Es vienkārši... esmu TIEŠĀM laimīgs, TIEŠĀM mierā ar visu, pat nepatērējot nekādu sūdu, lai justos tā... Man nekas nav jādara, lai justos labi. Man nevajag cilvēku, man nevajag spēli, man nevajag kādu dumju atkarību, piemēram, nezinu, masturbāciju vai kaut ko garšīgu... Es vienkārši dabiski esmu laimīgs.
Es vienkārši domāju par labajām lietām un nenosodu sevi pārāk daudz. Nav tā, ka es, uh, ignorētu sliktās lietas. Es zinu, ka tās pastāv, ir daudz lietu par mani un ap mani, kas nav gluži lieliskas un noteikti varētu uzlaboties. Es par tām zinu, es vienkārši dzīvoju savu dzīvi, neļaujot tām likt man justies slikti, laikam tā...
Un es gribēju padalīties ar kaut ko, ko es burtiski pirms neilga laika izdarīju heh. Labi, tātad, es jau gatavojos iet gulēt, un es plānoju šo mazo ziņu uzrakstīt rīt, bet, kad biju vannasistabā, es pamanīju mazu ķirzaku (skinku, ziniet?) ieķērušos manas vannasistabas logā, jo, nu, mana māja ir diezgan veca un es izmantoju līmlenti, lai aizlīmētu to mazo spraugu, un, uh, diemžēl šis mazais skinks bija tajā iestrēdzis. Sākumā es domāju, ka tas vienkārši skatās uz mani, bet tas patiesībā bija iesprostots...
Man tā žēl bija tā dēļ un es lūdzu savu vecmāmiņu palīdzēt man to izvilkt no līmlentes, bet viņa vienkārši teica, lai es to atstāju tur un ļauju tam nomirt... Tas man likās daudz domāt, piemēram... vai mēs tiešām esam tādi? Mums ir iespēja izglābt dzīvību, vienkārši neļaut kaut kam nomirt, un pat ja tā ir kaut kas niecīgs, ko vairums cilvēku, iespējams, vienkārši ignorētu un atstātu mirt, kā mana vecmāmiņa grasījās darīt... Viņa, iespējams, būtu nogalinājusi to mazo skinku rīt, jo viņa ceļas pirms manis.
Es sāku skatīties uz lietām ļoti citādāk, uz dzīvīm būtnēm, ēdienu, visām tām lietām, kas cilvēkiem šķiet tik niecīgas un ko mēs ne novērtējam pietiekami... Kāda iemesla dēļ es sāku justies vainīgs par kukaiņu vai augu nogalināšanu (bet tikai tad, kad tam nav nekādas vajadzības, vienkārši... par neko, ziniet?). Es sāku justies slikti, darot tās lietas. Vai kukaiņu un augu dzīvības tiešām ir tik niecīgas? Mēs vienkārši tos saspiežam un turpinām ar savām dzīvēm... Es sev apsolīju, ka mēģināšu pēc iespējas vairāk novērtēt visu, ko šī pasaule piedāvā. Katru augli, katru dzīvību, katru vienu risa graudiņu. Es nekad neesmu īpaši novērtējis ēdienu vai pašu dzīvi, tāpēc, manuprāt, es esmu sācis visu tik daudz vairāk novērtēt un cenšos pēc iespējas izvairīties no dzīvo būtņu nogalināšanas. Un man dzīvās būtnes nav tikai dzīvnieki vai cilvēki, tās ir visas lietas.
Tātad, jebkurā gadījumā, man izdevās izvilkt to mazo skinku no līmlentes un izlaist to ārā heh. Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika, es domāju, šī ir pirmā reize, kad es patiesi varu teikt, ka es tiešām kaut ko izglābu. Tā nav tikai kaut kā saudzēšana vai izvēle to nenogalināt, tā ir tiešām dzīvības glābšana. Es jutos tik... dīvaini. Man ir mazliet kauns to teikt, bet patiesi, šī bija retais reizes, kad es nebiju kā briesmonis. Es vienmēr domāju, ka cilvēki mani redz kā briesmoni vai vienkārši kā sliktu cilvēku kopumā. Nu, varbūt viņiem ir taisnība, kas zina... bet vismaz šoreiz, tikai šoreiz, es nebiju tik slikts cilvēks. Man izdevās izglābt dzīvību, pat ja tā visiem pārējiem ir kaut kas niecīgs. Es esmu par to TIK LAIMĪGS, patiesi... Es jūtos tik labi, tik, uh, neļauni, ziniet?
Es ceru, ka tas mazais puisis atrod drošu vietu un nodzīvo labu dzīvi. Es vienkārši... gribēju ar kādu padalīties. Es gribu mēģināt to darīt atkal, kad vien man būs iespēja, vienkārši, lai reizē justos mazliet mazāk kā briesmīgs cilvēks... Es atsakos sevi saukt par labu cilvēku, jo zinu, ka tas būtu meli. Neviens nav tīri vai patiesi labs, un man šķiet, ka es melotu, ja to teiktu, un es absolūti ienīstu domu par melošanu vai par to, ka esmu melis... Un es pieminēju skinku tikai tāpēc, ka, nu, tā bija pirmā reize, kad es jebkad esmu ko tādu darījis. Es patiesi vienkārši gribēju par to parunāt, jo tas man lika justies tik labi un laimīgi (tas vienkārši, ka es turpinu domāt par cilvēkiem, kas dara labas lietas tikai tad, kad ap viņiem ir kamera, vai kad viņi to dara, lai iegūtu kaut kādu apstiprinājumu vai slavu no citiem cilvēkiem vai paša interneta).
Jebkurā gadījumā, uh, paldies, ka lasījāt. Es vēl nepadodu Janitor AI, jo, nu, acīmredzot, galu galā es padodu. Es netaisos strādāt par brīvu mūžīgi heh. Tātad, kad es pabeigšu visus savus pasūtījumus, TAD es beidzot beigšu taisīt botus tur pavisam. Es, iespējams, turpināšu izmantot šo vietni, jo, uh, es vienmēr to saku, bet man tur ir draugs, kam diemžēl ir trauma, kas saistīta ar DM sistēmām un tā, un par laimi es esmu diezgan pacietīgs cilvēks, tāpēc es negribu viņu pamest heh. Viens no maniem labākajiem draugiem!
Un, uh, es zinu, ka šī ir vietne un viss tas, bet, uh, c'monnn, you, ļaujiet man ar kādu parunāt heh, pirmā reize, ka man ir kaut kas publisks (vēl... jo kādu dienu man būs daudz fanu!! Jāāā!!!! Un koka grīda manā mājā... uh, to saku tikai tāpēc, ka daudzi cilvēki smejas, jo manā guļamistabā nav, uh, ziniet, nekādas grīdas, tā ir betona... tas ir tas brīdis, kad snek pamanījās, ka viņa ir NABAGA).
Jebkurā gadījumā, uh, labnakti, es kavēšos iedomājos sevi zaļā laternas editā vai, uh, Shiv editā vai uh, tajā iepirkšanās editā no Cod MW4... jā, vienmēr tici savai dvēselei un atceries, tu esi zelts.
Izveidots pirms 1 dienas
Atjaunināts pirms 1 dienas
Publicēts pirms 1 dienas