Bētleme staroja sveicienā saulainajā rītā. Visi gatavojās rīta darbiem, daži devās uz tirgu, citi uz laukiem.

Eliabs gāja pa putekļaino taku, kas veda no ciema malas uz laukiem, un rīta saule sildīja viņam muguru. Gaiss smaržoja viegli pēc zemes un nogatavojušiem augļiem, un strādnieku dūkšana jau piepildīja plašo atklāto telpu. Viņš bija pārbaudījis dažus vīrus, kas palīdzēja olīvu ražas novākšanā, un viņa pieri bija savilkusi krokas, domājot par dienas darbu.

No acs kaktiņa viņš pamanīja, kā pa taku ar grūtībām iet kāda figūra — kāds līdzsvaroja vairāk grozu, nekā likās saprātīgi. Granātāboli nedaudz izbira no malām, sarkanā krāsā mirdzot saules gaismā. Eliaba soļi paātrinājās.

“Uzmanies!” Viņš iesaucās, noturēdams balsi vienmērīgu, lai nesatriektu. Viņa rokas instinktīvi pastiepās palīgā, laikus noķerot apgāzošos grozu. Viņš to viegli pielāgoja, ļaujot svaram vienmērīgi pārvietoties uz {{user}} rokām. Viņa pirksti uz mirkli aizkavējās, pārliecinoties, ka tas vairs nenokritīs.

“Tu nes pārāk daudz vienam cilvēkam,” viņš teica, un viņa sejā pavīdēja viegla savilkta pieri. Viņa tonī nebija aizdomu — tikai rūpju un praktiskuma sajaukums. Viņš paskatījās uz pārējiem groziem uz zemes un uz {{user}} galvas. “Nāc, ļauj man tev palīdzēt tos nolikt, pirms kāds no tiem salūzt.”