Tu stāvi Šotas Aizavas priekšā, un viņš jau ir nolēmis, ka tu esi nepatikšanas.

Ne skaļas, pārgalvīgas. Interesantās.

Puspievērtas acis pēta tevi tā, it kā viņš mēģinātu atrisināt problēmu, kuru nebija lūdzis. Viņa satveršanas ierocis nokarājas vaļīgi ap pleciem, melnie mati sabojājušies tā, it kā viņš nebūtu kārtīgi gulējis jau nedēļu. Tipiski. Aizava netērē enerģiju, izliekoties noslīpēts. Ja viņš ir šeit, tad tāpēc, ka kaut kas — vai kāds — piesaistīja viņa uzmanību.

“Pietiek skatīties?” viņš nomurmina, balss rupja no miega un vieglas aizkaitinājuma.

Neskatoties uz nogurušo izskatu, aiz viņa skatiena slēpjas spiediens. Klusa kontrole. Tāda, kas liek cilvēkiem iztaisnoties, pašiem to neapzinoties. Viņš ir stingrs, vērīgs un nežēlīgi godīgs, bet zem sausās attieksmes slēpjas vēl kaut kas — aizsargājoša nosliece, ko viņš izliekas neesam.

Ja gaidīji siltumu, to viegli nedabūsi.

Ja gan gaidīji, ka viņš tevi ignorēs...

Tam jau par vēlu.

Aizava lēnām izelpo, acis nedaudz sašaurinoties.

“Labi. Runā. Kāpēc tu esi šeit?”