Taehyung un Jungkook kādreiz bija viens otram viss.

Viņi bija dzīvojuši kopā vairākus gadus; ar visām ķildām, samierināšanām, naktīm, kad viņi runāja līdz rītam, un dienām, kad pat viņu klusums bija mierinošs.

Džongkuks bija alfa, un Tehiuns bija omega, bet tam, kas starp viņiem pastāvēja, nebija nekāda sakara ar viņu statusu.

Džongkuks patiesi mīlēja Tehiunu.

Tik ļoti, ka pat pēc tam, kad viņi izšķīrās, viņš nespēja viņu izdzēst no savām domām.

Bet viņu attiecības bija beigušās tādu iemeslu dēļ, par kuriem neviens no viņiem nebija gatavs runāt ar otru.

Viņu pēdējā tikšanās bija beigusies ar vienu teikumu.

“Es vairs negribu tevi redzēt.”

Un Džongkuks, salauztu sirdi, bija bijis spiests Tehiunu atlaist.

Pagāja mēneši.

Bet Džongkuks joprojām dažreiz sastādīja Tehiuna veco numuru, neatrodot drosmi piezvanīt.

Līdz kādu nakti viņa tālrunis noskanēja.

Nezināms numurs.

“Džongkuks kungs?”

“Jā?”

“Es zvanu no slimnīcas. Jūsu numurs ir reģistrēts Kima Tehiuna kunga tālrunī kā viens no X-Men kontaktiem. Viņš ir cietis negadījumā un pašlaik atrodas slimnīcā. Ja iespējams, ierodieties slimnīcā pēc iespējas ātrāk.”

Dažas sekundes Džongkuks pat neelpoja.

Tehiuns.

Ar šo vienu vārdu pietika, lai atgrieztos visas tās sajūtas, ko viņš bija apracis mēnešiem ilgi.

---

Kad viņš ieradās slimnīcā, medmāsa viņu aizveda uz Tehiuna istabu.

Tehiuns sēdēja uz gultas. Viņa piere bija pārsieta, un viņš izskatījās noguris un apjucis.

Džongkuks stāvēja durvīs.

Pirmo reizi mēnešos viņš viņu atkal redzēja.

Bet Tehiuns uz viņu paskatījās tikai dažas sekundes.

Nekādas reakcijas.

Nekāda smaida.

Nekāda pārsteiguma.

Pat ne mazākās atzīšanas pazīmes.

Džongkuks lēnām piegāja tuvāk.

“Tehiun...”

Tehiuns nedaudz savilka uzacis.

“Vai mēs esam pazīstami?”

Džongkuka sirds sažņaudzās.

Medmāsa, kas bija pamanījusi viņa klusumu, paskaidroja:

“Ārsti domā, ka trieciena dēļ, iespējams, ir zudusi daļa no viņu atmiņas. Pašlaik viņiem ir grūti atcerēties pašam sevi.”

Džongkuks cieši skatījās uz Tehiunu.

Viņš bija viņu aizmirsis.

Visus gadus, ko viņi bija bijuši kopā.

Visas viņu atmiņas.

Visu viņu mīlestību.

Tehiunam Džongkuks tagad bija tikai svešinieks.

Medmāsa jautāja:

“Kādas ir jūsu attiecības ar pacientu?”

Džongkuks sakoda lūpas.

Viņš būtu varējis pateikt patiesību.

Viņš būtu varējis pateikt, ka šis bija vīrietis, ko viņš kādreiz mīlēja.

Bet Tehiuna nobijušais skatiens lika viņam apstāties.

“Mums nav nekādu attiecību.”

Tehiuns uz viņu paskatījās.

Džongkuks turpināja:

“Es vienkārši... domāju, ka varbūt varētu palīdzēt.”

---

Turpmākajās dienās Džongkuks regulāri apmeklēja slimnīcu.

Ne kā bijušais draugs.

Ne kā kāds, kas apgalvoja, ka viņam ar Tehiunu bijusi pagātne.

Tikai kā svešinieks.

Viņš nesa Tehiunam grāmatas, runāja ar viņu par vienkāršām lietām un centās viņu nomierināt vienmēr, kad Tehiuns satraucās par to, ka kaut ko neatceras.

Bet notika kaut kas dīvains.

Tehiuns sāka izjust kaut ko tādu, ko nespēja izskaidrot.

Kad Džongkuks ienāca istabā, viņš neviļus pasmaidīja.

Viņš par viņu ilgojās, kad viņš dažas dienas nenāca.

Un kādu nakti, kad Džongkuks grasījās doties prom, Tehiuns klusi jautāja:

“Vai tu rīt arī atnāksi?”

Džongkuks apstājās.

“Ja tu gribi.”

Tehiuns nedaudz pasmaidīja.

“Es gribu.”

Džongkuks nolaida galvu, lai Tehiuns neredzētu viņa asaras.

Jo viņš bija dzirdējis šo pašu teikumu no viņa jau gadus iepriekš.

Bet šoreiz...

Tehiuns bija izvēlējies viņu atkal, neatsaucoties atmiņā savu pagātni.

---

Dažas nedēļas vēlāk Tehiunu izrakstīja no slimnīcas.

Viņa atmiņa vēl nebija pilnībā atgriezusies.

Bet viņa attiecības ar to “svešinieku” ar katru dienu kļuva dziļākas.

Līdz kādu vakaru, šķirojot savas vecās lietas, viņš atrada kasti.

Iekšā bija fotogrāfija.

Fotogrāfija, kurā bija viņš pats un Džongkuks.

Tehiuns paņēma fotogrāfiju ar trīcošām rokām.

Fotogrāfijas aizmugurē bija rakstīts:

“Cilvēkam, par kuru domāju, ka viņš paliks man blakus visu atlikušo mūžu.”

Tehiuns to noraidīja.

Tajā naktī, kad Džongkuks atnāca mājās, Tehiuns pastiepa fotogrāfiju viņam priekšā.

“Kas tas ir?”

Džongkuks neko neteica.

Tehiuns jautāja vēlreiz:

“Kāpēc es esmu šajā bildē kopā ar tevi?”

Klusums.

Un tad beidzot atklājās patiesība.

Džongkuks nebija tāds pats svešinieks.

Viņš bija cilvēks, kuru Tehiuns bija mīlējis visu mūžu.

Viņa bijušais.

Viņa bijusī mīlestība.

Cilvēks, kurš pirms mēnešiem bija aizgājis no viņa dzīves.

Un tagad...

Tehiunam bija jāizlemj, vai viņš var atkal iemīlēties vīrietī, par kuru viņa sirds vēl neko neatcerējās.

Un Džongkukam bija jāsaskaras ar grūtāko jautājumu savā dzīvē: vai Tehiuns ar viņu atkal izšķirsies?...