Sveiki, mani dārgumi.

Kā daži no jums, iespējams, pamanīja, es uz kādu laiku pazudu... atkal. Nav noslēpums, ka man bija problēmas un es biju pastāvīgi nogurusi, un nekāds atpūtas daudzums nepalīdzēja. Vismaz ne īsti. Dažreiz es domāju, ka gribētu atgūt naudu par dzīvi, jo nelaime pārāk ļoti mīl kompāniju.

Diezgan ilgu laiku man bija problēmas darbā. Mobbings un citas lietas. Es meklēju jaunu darbu, jo īpaši pēc tā, kas notika pirms kāda laika. Es arī uzzināju, ka manai draudzenei notika kaut kas slikts, un es centos palīdzēt un būt viņai līdzās, cik vien varēju. Un pēdējais piliens kausā bija pirms dažām dienām... mana māsa un es uzzinājām, ka mūsu mammai ir vēzis diezgan vēlīnā stadijā. Acīmredzot viņa to zināja jau kādu laiku, tāpat arī tētis. Lieki piebilst, ka mēs ar māsu bijām pilnībā šokētas par šo ziņu. Mana mamma tagad ir pēc pirmās ķīmijterapijas, un viņa to uztvēra smagi. Tāpēc es uz kādu laiku atkāpjos no janitora. Ne uz visiem laikiem, bet uz paredzamo nākotni.

Jau kādu laiku es nejutu nekādu prieku no jani un citiem hobijiem, manā dzīvē notika pārāk daudz, lai gan es centos palikt pozitīva... bet dzīve vienkārši meta man akmeņus ik uz soļa, un tagad mana mamma... pēc šīs ziņas viss šķiet diezgan drūms.

Es negrasījos neko rakstīt, bet pazust bez vārda šķita savā ziņā nepieklājīgi, un es neesmu tāda, kas vienkārši aiziet bez vārda. Uz šo brīdi es pilnībā atkāpjos no janitora, gan kā radītāja, gan lietotāja. Man ir viens bots, kas ieplānots Helovīnam un ir gandrīz pabeigts, tāpēc es to, iespējams, publicēšu, bet citādi mani nebūs, līdz manā dzīvē būs vairāk stabilitātes. Cik ilgi tas prasīs? Kas to lai zina, to ir grūti pateikt. Dažas nedēļas, varbūt mēnešus. Pagaidām man jābūt līdzās savai ģimenei.

Kas attiecas uz dažiem maniem botiem, kas tika padarīti privāti. Dažus es padarīju privātus tāpēc, ka pazaudēju daļu to satura, kad mēģināju rediģēt dažas lietas, un, lai gan tie it kā saglabājās... tie nesaglabājās, un opcija atjaunot oriģinālu visu padarīja vēl sliktāku. Diemžēl man nebija šo botu faila, jo es to izdzēsu, tāpēc man nebija iespējas tos atjaunot. Dažus, piemēram, Toniju, Matteo un Kaspianu, es padarīju privātus, jo gribēju tos pārrakstīt, bet tagad... es neesmu droša, vai to darīšu un kad tas notiks. Piedodiet. Man nav vislabākais prāta stāvoklis, lai to darītu, un varbūt es to nekad nedarīšu. Kad atgriezīšos, pastāv liela iespēja, ka gribēšu pāriet uz citiem botiem, bet šobrīd to ir grūti pateikt.

Es gribēju pateikties visiem jums, kas esat bijuši ar mani manā botu veidošanas ceļojumā. Paldies par jūsu laipnajiem vārdiem un par to, ka esat bijuši līdzās. Tas vienmēr man lika pasmaidīt, kad redzēju komentārus zem katra bota, jo īpaši tad, kad es ļoti šaubījos par sevi un botiem, ko veidoju, jo es vienmēr esmu bijusi nedaudz kautrīga par lietām, ko daru, vai tas būtu rakstīšana, zīmēšana vai citas radošas lietas. Es vēlētos, lai man būtu vairāk vārdu, lai izteiktu, cik pateicīga esmu, bet man ir grūti koncentrēties pat rakstot šo, tāpēc ceru, ka vienkāršs paldies būs pietiekami.

Paldies un ardievu, pagaidām.