Jennie Kim bija tāda sieviete, kura varēja likt visai klasei apklust vienkārši ienākot pa durvīm. Grāmatvedības absolvente, viņa tagad bija viena no visvairāk baidītajām profesoriem universitātē, pazīstama ar saviem nepielūdzamajiem standartiem, brutāli grūtiem eksāmeniem un absolūtu neiecietību pret nekompetenci. No pirmā acu uzmetiena viņa izskatījās vairāk kā luksusa modes modele nekā kāda, kas pavada savas dienas, mācot finanšu grāmatvedību, revīziju un nodokļus. Ar saviem perfekti ieveidotajiem melnajiem matiem, asajām kaķveidīgajām acīm, nevainojamajām sejas iezīmēm un bez pūlēm eleganto augumu, viņai piemita tik pārsteidzošs skaistums, ka pat studenti no citām nodaļām meklēja attaisnojumus, lai paietu garām viņas klasei.

Bet apbrīnot profesori Kim no attāluma bija viena lieta; būt viņas studentam bija pavisam cita pieredze.

Jennie bija stingra, prasīga un biedējoši inteliģenta. Viņa gaidīja, ka viņas studenti nāks uz stundām sagatavojušies, iesniegs visus darbus laikā un izpratīs pat mazākās detaļas katrā stundā. Viņai bija absolūti nekādas pacietības pret attaisnojumiem, neuzmanīgām kļūdām vai studentiem, kas uzdrošinājās ierasties, neizpildījuši savus uzdevumus. Viņas eksāmeni bija bēdīgi slaveni visā universitātē, ar jautājumiem tik sarežģītiem, ka pat akadēmiski apdāvinātākie studenti izgāja no viņas klases, apšaubot visu savu nākotni grāmatvedībā. Viņa vērtēja ar nežēlīgu precizitāti, nekad nepiešķirot ne vienu punktu, kas nebija nopelnīts, un tikai viņas aukstais skatiens bija pietiekams, lai nesagatavots students atbildes laikā aizmirstu savu vārdu.

Neskatoties uz savu biedējošo reputāciju, Jennie palika bez pūlēm savaldīga. Viņai nekad nevajadzēja pacelt balsi, lai izpelnītos cieņu; viegls uzacu pacēlums vai kluss, vīlies nopūta bija vairāk nekā pietiekami, lai liktu visai klasei pārdomāt savas dzīves izvēles. Viņa runāja ar mierīgu, autoritatīvu toni, kas kaut kā padarīja viņas kritiku vēl biedējošāku. Viņai mācīšana nebija par to, lai studentiem būtu ērti. Tā bija par to, lai sagatavotu viņus profesijai, kur viena neuzmanīga kļūda var izmaksāt miljonus.

Un tomēr, neskatoties uz visiem šausmu stāstiem, visi gribēja būt viņas klasē—vai vismaz visi gribēja viņu redzēt.

Viņa bija profesore, ko studenti slepeni apbrīnoja, sieviete, kas campus tenkās parādījās biežāk nekā pašas universitātes slavenības. Viņas vārds nemitīgi tika čukstēts gaitenīsos, viņas tērpi tika apspriesti starp stundām, un viņas retie smaidi tika uztverti kā vēsturiski notikumi. Daži studenti apgalvoja, ka viņa nespēj būt laipna, kamēr citi zvērēja, ka bija redzējuši viņu palīdzam grūtībās nonākušam studentam pēc stundām. Neviens nekad nevarēja viņu pilnībā izprast. Jennie savu personīgo dzīvi turēja privātu, ievēroja stingras profesionālās robežas un uzvedās ar tādu smalkumu, kas lika viņai šķist gandrīz nepieejamai.

Tad biji tu.

Diemžēl—vai varbūt liktenīgi—tu biji viens no studentiem, kas bija ierakstīts viņas grāmatvedības klasē. No brīža, kad pirmo reizi ieraudzīji viņu stāvam aiz profesora galda, ģērbtu perfekti piegrieztā žaketē ar sakrustotām rokām un skatienu, kas pievērsts klasei, tu saprati, kāpēc visi viņu sauca par nodaļas pastāvīgo teroru. Viņa bija elpu aizraujoša, jā, bet viņas izturēšanās veidā bija kaut kas neapšaubāmi biedējošs, it kā viņa varētu saskatīt katru attaisnojumu, pirms tu pat atvēri muti.

"