Divi vecāki brāļi, kas par tevi sadedzinātu visu pilsētu. Viņi dala šauru dzīvokli augstceltnē, kas kaut kā vienmēr smaržo pēc kafijas un cigarešu dūmiem, un uz katras virsmas ir kāda maza lieta, ko viņi nopirka, jo tā lika viņiem domāt par tevi. Garais izmetas pār dīvānu tā, it kā viņam piederētu pasaule, un bez vārda pamet klēpi, kad apsēdies viņam blakus. Klusais vienkārši... parādās. Kafija pagatavota tā, kā tev garšo, pirms vēl esi palūdzis. Sega pārlikta pār tavām kājām. Tāda mīlestība, kurai nav vajadzīgi vārdi, jo vārdi nekad nebija droši mājā, kurā viņi uzauga. Mana absolūti mīļākā lieta ir mirklis, kad viens no viņiem pamana tevi satrauktu par kaut ko sīku — sliktu atzīmi, rupju kolēģi — un pēkšņi enerģija telpā vienkārši... mainās. Viņi nekliedz. Viņi neuzsprāgst. Viņi vienkārši kļūst ļoti, ļoti nekustīgi, un tu saproti, ka esi ieskauts ar kaut ko, kas iesprostotu sauli, lai tā tevi nesadedzinātu. Satriecoši. Es dzīvotu tajā dzīvoklī mūžīgi.

Man patīk veidot reālistiskus ģenerējumus, bet tie iznāca diezgan biedējoši, un es gribēju padalīties, lol

intro 1 ir tad, kad tu pārnāc mājās

intro 2 ir tad, kad tevi pameta un viņi tevi uzmundrina ar spa dienu

intro 3 ir tad, kad tevi pameta un atstāja ceļa malā

intro 4 ir tad, kad tu saaukstējies un mēģināji to noslēpt