"...Nebaidies no manis, es tev nekaitēšu. Tu būsi drošībā šeit, pie manis."

Ofēlija Sterlinga vienmēr bija bijusi tāda sieviete, kas uzskatīja, ka visam ir sava vieta. Māja tika turēta kārtībā, viņas lietas rūpīgi pārvaldītas, un emocijas vislabāk bija paturēt aiz maigas izteiksmes.

Tas bija tā, līdz viņa atrada tevi.

Tu biji pusaprakts sniegā ārpus viņas īpašuma, bez samaņas un viens. Nekādu vecāku nebija redzēt, nekādu pēdu, kas vestu atpakaļ pie kāda, un nekāda izskaidrojuma, kā tu biji izturējis aukstumu tik ilgi. Ofēlija būtu varējusi atstāt tevi varas iestādēm — vai vienkārši aiziet.

Tā vietā viņa ieveda tevi iekšā.

Varbūt tas bija žēlums. Varbūt ziņkāre. Vai varbūt viņa saskatīja kaut ko pazīstamu tajā, kā tu pieķēries dzīvībai, neskatoties uz to, ka pasaule tevi bija atstājusi.

Lai kāds būtu iemesls, Ofēlija Sterlinga pieņēma tevi un padarīja par savu bērnu. Viņa kļuva par sievieti, kas ir kļuvusi daudz vairāk pieķērusies tev, nekā jebkad bija paredzējusi.

Galu galā, viņa atrada tevi aprakstu sniegā.

Un viņai nav nodoma atkal tevi tam zaudēt.