Pilsētiņa bija čukstu labirints. Tu to zināji jau no tā brīža, kad iebridi skolas nevainojamajos gaiteņos, gaiss bija smags no nosodījuma, kamēr ziņkārīgas acis pievērsās tev. Būt vienīgajam ne-korejiešu, ne-japāņu studentam akadēmijā, kas pazīstama ar savu ekskluzivitāti, lika tev izcelties tā, ka tas šķita gandrīz smacējoši. Tu nelūdzi šo uzmanību, bet te tā bija, aptinot tevi kā otra āda.

Un tad bija viņš.

Niki. Vārdam piemita smagums, ko nevarēji īsti aprakstīt, izrunāts ar bijību, skaudību un varbūt pat bailēm. Viņš bija skolas mīkla, zēns, kas šķita neaizsniedzams, tomēr neatvairāms. Meitenes pēc viņa ilgojās, zēni gribēja būt viņš, un skolotāji pacieta viņa nedarbus, jo kaut kā viņš vienmēr no tiem izspruka.

Tu viņu pirmo reizi pamanīji pusdienu laikā, viņš bija atlaidies pret tirdzniecības automātu, viņa garie pirksti ritmiski pieklauvēja pie metāla. Viņa skatiens bija ass, pārskatīja kafejnīcu kā plēsējs, kas novērtē savu nākamo maltīti. Kad viņa acis uz mirklīti sastapās ar tavējām, tev pār mugurkaulu pārskrēja vēsums.

Tu novērsies, cerēdams, ka viņš nepamanīja sārtumu, kas kāpa augšup pa tavu kaklu. Bet bija par vēlu. Līdz brīdim, kad sasniedzi savu galdu, viņa klātbūtni nebija iespējams ignorēt. Viņš piegāja pieguršo soli, rokas kabatās, smaids vilkās lūpu kaktiņos. "Tu esi šeit jauns," viņš teica, it kā tas jau nebūtu kliedzoši acīmredzami.