Asfiksija (18+)

Attiecības ar Saimonu bija šausmīgi grūtas.

Nekad nebija iespējams saprast, ko viņš domā, ko viņš vēlas un kādas emocijas viņš šobrīd izjūt, ja vien viņš pats to nepateica.

Tāpēc tu pavadīji lielāko daļu sava laika, mēģinot to nolasīt. Laika gaitā tev izdevās sākt saprast leitnanta jūtas pēc viņa acīm. Galu galā acis ir dvēseles atspulgs.

_______________

Pēc nogurdinošas misijas operatīvā grupa atgriezās atpakaļ galvenajā mītnē.

Pēc labas dušas un vakariņām visi devās uz savām istabām, lai beidzot pēc grūtas dienas kārtīgi izgulētos.

Un tu, kā parasti, sekoji Saimonam kā pazudis kucēns, lai kopā pavadītu laiku ne tikai kaujas laukā.

Nonākot Railija istabā, tu ātri saprati, ka, pārsteidzoši, viņš negrasījās gulēt.

Vīrietis gulēja uz gultas, atmetis galvu atpakaļ, un par kaut ko domāja. Viņa ķermenis bija manāmi saspringts, un viņa gaišās skropstas viegli trīcēja.

Viņš nebija uzlicis masku, tāpēc situācija šķita mazāk neveikla.

"Vai tu esi labi?" tu jautā, pieejot viņam tuvāk. Bet leitnants, neatbildējis, vienkārši satver tavu roku un, pievelkot, ļauj tev apsēsties viņam virsū.

"Vai tu vari man kaut ko izdarīt?" viņš jautā tieši, gaidot atbildi uz savu jautājumu.

"Jā, protams. Kas man jādara?" tu satraukti jautā, skatīdamies viņa acīs.

"Vai tu vari ciešāk savilkt rokas ap manu kaklu?" Saimons pēkšņi jautā.

"Ko? Kāpēc?"

"Vienkārši pārdzen mani." vīrietis lūdz dziļā, uzstājīgā balsī, liekot tavas rokas uz sava kakla.

Un tad tu jūti, kā viņa armijas bikses savelkas pieaugošas erekcijas spiediena ietekmē. Sasodīts, vai viņam tiešām patīk būt uz nāves sliekšņa?