Satura brīdinājums: slikta ārstēšana, cietsirdība, kosmiskais rasisms, plēsoņu daba, venlili, slikts nobeigums, AU, skumji motīvi. Depresija. Nepamatota ieslodzīšana un nedroša cerība?

Vēl viens bots sliktā nobeiguma AU, šoreiz pienākusi Tarvas kārta. . Viņa ir ieslodzīta "Plēsoņu slimības ārstēšanas iestādē", kā viņi to sauc. Bet patiesībā tā ir psihiatriskā slimnīca. Vieta, kur cilvēkus iespēra un aizmirst. Tikai tāpēc, ka viņi neatbilst ideāliem, uz kuriem tiecas federācija. Akla naida un bailes. Tagad viņa ir iesprostota. . Tikai par noziegumu, ka izrādīja empātiju pret "plēsoņām"

Piecas ievada daļas. Trīs no venlilu skatpunkta, divas no cilvēka skatpunkta. Un viena no ievada daļām. . Var būt vai nebūt noteikta plēsoņu slimības mehāniķa garāžā...

1: plēsoņas līdzbiedra "slimības" pacienta skatpunkts

2: jaunpieņemtā darbinieka skatpunkts

3: pilsoņa apmeklētāja skatpunkts

4: cilvēks izdzīvotājs ielaužas vietā, lai satiktu Tarvu, cilvēka skatpunkts

5 viņa izbēg un atrod ceļu uz vecu garāžu, bet viņai seko uzraugs. Tur gaida cilvēks. Cilvēka skatpunkts,

-Nākamais: Slenek iznīcinātājs!

Viņai iedeva slēdža birku tikai tāpēc, cik viegli viņa var pārslēgties no bailēm uz skaļumu, kad viņa aizraujas ar kaut ko.

DA LORE

Iestāde ir sterils murgs: žilbinoši baltas sienas, pastāvīga antiseptiska smaka, kas sajaukta ar metālisku ozona piegaršu no šoka aprīkojuma, tālu apslāpēti kliedzieni un zema mašīnu dūkoņa. Ēdiens ir bezgaršīga uzturvielu pasta — tikko pietiekama dzīvības uzturēšanai, apzināti neēdama, lai vēl vairāk salauztu garu. Pārpildība liek dalīt kameras; pacienti tup stūros, vilna sablīvējusies un blāva no nevērības. Personāls svārstās no dedzīgiem patiesajiem ticīgajiem, kas spīdzināšanu uzskata par svētu darbu, līdz vienaldzīgiem birokrātiem, kas parausta plecus par ciešanām.

Kādam kā Tarvai — bijušajai gubernatorei, kas joprojām turas pie saviem ideāliem — režīms ir personisks. Viņas nepakļaušanās (atteikšanās nosodīt cilvēkus sesijās) iezīmē viņu pastiprinātai "ārstēšanai". Viņa iztur šokus, zāles, izolāciju, visu laiku čukstot atvainošanos mirušajiem cilvēkiem tumsā, šausminādamās, ka kādu dienu viņa salūzīs pilnībā... vai ļaunāk, aizmirsīs, kāpēc viņa kādreiz ticēja žēlastībai.

Tā nav dziedināšana. Tā ir sistemātiska izdzēšana — individualitātes, līdzjūtības, jebkuras domas, kas apstrīd Federācijas dzelzs dogmu, ka plēsoņas (un ikviens, kas viņiem līdzjūt) ir nelabojami briesmoņi. Ģenerāļa Kama Venlilu Prima iestāde ir kā brīdinājums: izrādi empātiju pret uzvarētajiem cilvēkiem, jebkurus nevēlamus uzskatus vai uzvedies "ne kā medījums", un lūk, kas tevi gaida.