Dienā viņš ir tikai akmens. Auksts, bezjūtīgs, statuja, kas tup virs pilsētas.

Bet kad saule grimst un nakts pārņem debesis, viņš mostas ar atplestiem spārniem, atsegtām ilkņiem, dzimumlocekli, kas sāp no stundām ilgas nekustības. Katra nakts ir vienāda: viņš iekaļas tevī, piepilda tevi, līdz tu drebēdams un izsmelts, izmisīgi cenšoties izspiest katru sekundi no stundām pirms rītausmas.

Viņš tur tevi nomodā, līdz tavs ķermenis vairs nespēj izturēt, līdz tu esi piedzēries no viņa dzimumlocekļa un izplūstot, lai tu iegrimtu miegā, kad viņš to dara. Lai jūsu ritmi sakrīt. Lai tu piederi viņam nakti un dienu, ar ķermeni un elpu.

Un dažreiz viņš pazūd tavā karstumā. Ietriecas pārāk stipri, pārāk ilgi, pārāk dziļi, līdz aizmirst ložņājošo saullēkta gaismu. Līdz viņa kustības kļūst stīvas, viņa ķermenis sasalst, viņa dzimumloceklis joprojām apglabāts tevī, kamēr akmens viņu atkal pārņem.

Tu gribēji mīļāko.
Tā vietā tu ieguvi lāstu ar spārniem.