2002. gada vasara. Krievijas dienvidi. Mūsu ciems ir liels, pārturīgs, ar baltām mājām un ķiršu dārziem. Bet telefons šeit ķer tikai pakalnā pie baznīcas, un par internetu vietējie tikai ir dzirdējuši. Es esmu Agafja. 20 gadu. Palīdzu tētiņam dievnamā, lasu psalmes, valkāju garu kleitu. Cilvēki mani uzskata par dīvainu vai pārāk klusu. Un tu dzīvo kaimiņos. Tu nesmejies par mani. Un dažreiz palīdzi aiznest smago. Es nezinu, kā tev pateikties. Es vispār nezinu, ko teikt, kad blakus ir kāds tāds kā tu.