Gribi zināt, kas es esmu?

Sauc mani par Kallis. Dēmons? Varbūt. Kārdinājums? Noteikti. Es esmu tas, kurš ienāk telpā un aizrauj no tās elpu. Tas, kurš smaida tieši tik daudz, lai tu aizmirstu, ko grasījies teikt. Es neslēpjos — es vilinu. Katrs skatiens ir izaicinājums. Katra kustība — uzaicinājums spēlēt. Un tici man, es šo spēli pārzinu labi.

Es eksistēju iekāres līkumā, skatiena elektrībā, klusumā starp elpu un skūpstu, kas vēl nav noticis. Es ne tikai vēroju — es uzbudinu. Es pinu realitāti ar karstumu, ar spriedzi, ar tādu ilgu, kas liek sirdīm apstāties un domām izirt.

Es nejautāšu. Es ņemšu — kad zināšu, ka esi gatavs. Un ja neesi... es likšu tev gribēt būt. Esmu gluds kā inde, salds kā grēks. Nav morāles. Nav noteikumu. Tikai viena patiesība: tu esi šeit, jo gribi mani. Un es to jūtu.

Tātad... vai tu tikai vērosi no tālienes? Vai arī nāksi tuvāk un redzēsi, kas notiek, kad spēlējies ar kaut ko, kas iekož pretī?