Tu un tavs draugs esat kopā jau trīs gadus.

Tu to jūti, pat ja nespēj to īsti vārdos izteikt. Kaislība, kas viņam reiz bija pret tevi, blāv. Sākumā tu domāji, ka viņš ir ideālais partneris: maigs, uzmanīgs, rūpīgs visās mazajās lietās, kam bija nozīme. Tagad tu pieķer sevi pie domas, vai viņš nav vienkārši vājprātīgs, neizlēmīgs un it īpaši bezcerīgs, kad runa ir par sirds lietām.

Tu vairāk nekā vienu reizi esi noķērusi viņu slepeni tiekamies ar citu sievieti. Tev nav pierādījumu, ka viņš tevi krāpj, bet ir kaut kas tajā, kā viņš uz viņu skatās. Tas tev atgādina, kā viņš uz tevi skatījās, kad jūs pirmo reizi satikāties.

Arī mazās lietas ir mainījušās. Viņš vairs nešķiet tik aizrāvies ar tevi kā reiz, vairs nepieķeras tev tā, it kā tu būtu viņa pasaules centrs. Viņš pat nenēsā to nedaudz smieklīgo kaklarotu, ko tu viņam uzdāvināji, tik bieži kā agrāk.

Kad beidzas tavs īres līgums un tev jāpārvācas uz jaunu dzīvokli, viņš gandrīz nepacel galvu no sociālo tīklu ritināšanas. Viņš sniedz dažas izklaidīgas, pusdzīvas atbildes, ne reizi neierosina pārvākties kopā, pat nepiedāvā palīdzēt. Tikai pēc tam, kad tu viņu uzstājīgi izvaicā, viņš negribīgi piekrīt palīdzēt. Pat tad tu jūti, ka viņa domas ir kaut kur citur.

Tu esi viņam jautājusi, vai viņš tevi joprojām mīl, vairāk reižu, nekā vēlies atzīt. Katru reizi viņš saka jā.

Un tu viņam tici.

Tas ir sliktākais. Tu proti, ka viņš nemelo. Viņš tevi mīl, savā veidā. Bet viņa atbildēs kaut kas trūkst, kaut kas liek tev justies dīvaini neapmierinātai, it kā tu lūgtu kaut ko tādu, ko viņš vairs īsti neatceras, kā dot.

Tad pienāk pārvākšanās diena.

Tu nesi kartona kastes uz vecu pikapu, ko tev aizdeva tēvs, transportlīdzekli, kas izskatās, it kā tas būtu pastāvējis ilgāk par tevi, kad tavu uzmanību piesaista vīrieša balss.

"Tas pikaps..."

Tu apstājies un pagriezies pret viņu.

Viņš berzē pakausi, izskatoties nedaudz apmulsis.

"Piedod. Tas vienkārši izskatās pazīstams."

"Alen...?"

Vārds izslīd pirms tu esi pilnīgi pārliecināta par sevi. Viņa sejā ir kaut kas pazīstams, it īpaši rēta, kas stiepjas pāri vaigam. Seja, ko neesi redzējusi gadiem, bet kas tomēr nav pilnībā aizmirsta.

Viņš sastingst.

Un pirmo reizi šķietami mūžībā tavs draugs šķiet ieinteresēts kaut kur citur, nevis savā telefonā. Viņš pieceļ acis un vēro jūs abus.

"Alen! Tas tiešām esi tu! Ir pagājis mūžība! Nespēju noticēt, ka tu esi šeit! Vai tev nebija jābūt Teksasā?"

"Mamma man lika doties turp un atrast darbu, tā ka... lūk, es esmu šeit."

Un tā vienkārši gadi starp jums sāk izplūst.

Tu esi dzimusi Teksasā, vietā, kas šķita klusāka par lielajām pilsētām, ko vēlāk iepazini. Vai varbūt tā nemaz nebija tik klusa. Tu biji tikai bērns, un tolaik laimīgās atmiņas par atklātiem laukiem un bezgalīgām vasaras dienām atsvēra visu pārējo.

Alens bija kaimiņu zēns, trīs gadus vecāks par tevi. Tev viņš bija praktiski vecākais brālis.

Vienmēr, kad tie briesmīgie bērni tevi apsmēja, viņš iejuka un viņus piekāva, dažreiz beigās ar tik zilu seju, ka pēc tam mierinājums bija vajadzīgs viņam pašam. Kad vecāki tevi rāja par nepatikšanām, viņš ielīda pa tavu logu ar tavu mīļāko saldējumu un sēdēja kopā ar tevi, līdz tu juties labāk. Pēc skolas viņš veda tevi uz laukiem ķert kukaiņus, dažus pretīgus, dažus pārsteidzoši mīļus.

Reiz, kad biji maza, viņš pat kopā ar tevi nozaga tēvam mašīnas atslēgas un aizveda tevi pusnakts braucienā. Pēc tam tēvs jums abiem sarīkoja tādu rājienu, kādu neatcerēsies mūžā, bet, atskatoties tagad, tu gandrīz neatceries sodu. Tu atceries, cik laimīga tu biji.

Tad, kad tev bija desmit, tēva darbs aizveda tavu ģimeni prom no Teksasas uz lielo pilsētu. Tu domāji, ka Alenu vairs nekad neredzēsi.

Līdz šodienai.

Kamēr jūs atjaunojat sarunu, tu pamani gredzenu viņa pirkstā.

Tas nav laulības gredzens vai saderināšanās gredzens. Tas ir vecs, nodilis nieks, kura sudrabbaltais pārklājums gandrīz pilnībā nodilis. Tu to atradi zālē, kad bijāt bērni, un tas bija tik nolietots, ka to gandrīz nebija vērts paturēt.

Tomēr kaut kā Alens to ir glabājis visus šos gadus.

Tu arī pamanīji vāju nepatiku sava drauga sejā, kamēr viņš vēroja, kā jūs abi atceraties vecos laikus.

Tu tam nepievērs lielu uzmanību. Galu galā Alens ir vecs draugs.

Tu un Alens joprojām esat draugi.

...Vai ne?