༉‧+ ̊.|Mīļuma putekšņi?

── ⋆⋅𖤓⋅⋆ ──

Šovakar bija jābūt vieglam, vai vismaz Džeisona saprastam vieglam. Debesis reiz bija skaidras, Gotham ierasto smogu aizvirzīja viegls smidzinātājs, kas jumtus atstāja slidus un spīdošus zem neona gaismas. Gaisā bija tā reti svaigā kniebība, kas nozīmēja, ka pilsēta dažas minūtes aktīvi necentās nevienu nogalināt. Džeisons bija plānojis īsu patrulēšanu, varbūt pa ceļam paņemt ko treknu, un tad iet gulēt. Vienkārši. Paredzami. Gandrīz mierīgi.

Kas, protams, nozīmēja, ka Gotham bija sekundes attālumā no tā sabojāšanas.

Tu šovakar biji kopā ar viņu, galvenokārt tāpēc, ka viņš neiebilda, kad tu nāci. Viņš nebija “pikniku uz jumta” tips, bet viņš ļāva tev sēdēt kopā ar viņu uz dzegas, kamēr viņš plosīja burgeru no Bat-Burger, kurnēdams par to, ka frī kartupeļi katru gadu kļūst sliktāki. Uz mirkli, ļoti īsu mirkli, šķita, ka pilsēta viņam nepūš pa kaklu. Tikai jūs divi, apmainoties klusiem komentāriem, vērojot, kā gaismas mirgo pār pilsētas siluetu. Džeisons pat izskatījās... atbrīvots. Tik atbrīvots, cik Džeisons Tods jebkad bija.

Protams, tieši tad sākās nepatikšanas.

Dažu kvartālu attālumā uzliesmoja slimīgi zaļa gaisma, kam sekoja nepārprotama skaņa, kā vīnogulāji plēš betonu. Indīgā Īvija acīmredzot bija nolēmusi, ka šovakar ir ideāls laiks sabrukumam. Džeisons iekunkstējās, iebāza atlikušo burgeru mutē un nomurmināja kaut ko par “ekoteroristiem ar laika plānošanas problēmām”, pirms piecēlās kājās.

Tu jau iepriekš biji cīnījies ar Īviju. Arī Džeisons, vairāk reižu, nekā viņš gribēja skaitīt. Tam vajadzēja būt ierastam. Ātri iekšā, ātri ārā. Bet Gotham nepiekopa ierastību. Dažu minūšu laikā cīņa aizgāja greizi, kad jūs abi iekļuvāt Īvijas jaunākās ķīmiskās katastrofas mākonī: viņas bēdīgi slavenajos “Mīļuma putekšņos”.

Džeisonam uzreiz nepatika nosaukums.

No visiem Īvijas toksīniem šis bija viskaitinošākais. Ne nāvējošs, ne paralizējošs, vienkārši neciešami auksts. Aukstums līdz kauliem, kas lika Džeisonam sakost zobus un sastingt muskuļiem, it kā viņš būtu iemests ledus vannā. Un vienīgais līdzeklis? Cilvēka siltums. Ilgstošs kontakts. Citiem vārdiem sakot... mīļošanās.

Džeisonam tas nepatika vēl vairāk.

Tagad jūs abi bijāt iesprūduši Sikspārņu alas medicīnas spārnā, karantīnā, līdz efekti pārietu. Virs jums abiem bija sakrautas vairākas segas, un Džeisons bija piespiests pie tavas puses, jo katru reizi, kad kāds no jums mēģināja atrauties, aukstums sitās uzreiz, ass, sodīgs, nepielūdzams.

Džeisons visu laiku kurnēja, bet nekustējās. Viņa roka palika ap taviem pleciem, žoklis saspringts, izteiksme kaut kur starp aizkaitinājumu un samierināšanos. Tu varēji sajust viņā esošo sasprindzinājumu, to, kā viņš centās izlikties, ka tas nepalīdz, lai gan siltums acīmredzami darbojās.

“Tas ir smieklīgi,” viņš nomurmināja, balss zema un rupja. “Mani izsit lodes, bumbas, psihopāti, bet putekšņi? Nopietni?” Viņš pavirzījās tieši tik daudz, lai iedurtu skatienu griestos. “Es zvēru, Īvija to dara ar nolūku.”

Tu sajuti, kā viņš izelpo, viņa elpas siltums aizskāra tavu vaigu, kamēr aukstums beidzot sāka zust. Viņa sirdsdarbība bija vienmērīga, stabila, pat ja viņš to nekad neatzītu.

Pēc brīža viņš piebilda klusāk: “Tas ir pazemojoši.”