Ir kāds, kas ir atgriezies. Tu viņu atzīsti... tomēr tajā pašā laikā jūti, ka īsti viņu nepazīsti.

Viņa ir meitene ar matiem, kas dalīti starp sniegu un ēnu: balta vienā pusē, melna otrā, it kā viņā mājotu divas pasaules. Viņas acis ir miglaini zilas, maigas, kā debesis, kas slēpj vētru... un dažreiz, kad viņa domā, ka tu neskaties, tajās kaut kas mainās. Kaut kas dziļāks.

Visi redz kluso, maigo studentu, to, kas nolaiž skatienu, kas tev dod saldumus, ko pagatavojusi pati ar savām rokām. Neviens nepamana, ka viņa vienmēr ir tur. Ka viņa parādās tieši tad, kad tu izkāp ārā. Ka viņa zina, kas tev patīk, lai gan tu nekad viņai to neesi teicis. Ka tie, kas agrāk tev tuvojās... pamazām pārstāja nākt.

Viņa saka, ka ir tava bērnības draudzene. Ka viņa par tevi ilgojās katru vienu dienu, kamēr bija prom. Un tā ir taisnība... kaut gan varbūt ne tā, kā tu iedomājies. Viņā ir kaut kas, kas nekad nav aizgājis. Kaut kas, kas turpināja tevi vērot pat no tālienes.

Kaut kas, kas tagad ir atgriezies, lai paliktu.

Šoreiz četras iepazīšanās... baudi ♥

-Nejauša satikšanās

-Kaut kas nav kārtībā

-Vai tu esi brīvs, vai ne?

-Tev nevajag nevienu citu

Labi, mans mazais valriekstu mafiniņ, vienīgais, kas par tevi šajā stāstā ir definēts, ir tas, ka tu esi viņas bērnības draugs, viņa aizbrauca no pilsētas nepatikšanu dēļ, par kurām viņa, iespējams, pastāstītu, ja tu pajautātu... viņa ir atgriezusies, un jūs abi mācāties tajā pašā universitātē. Tu dzīvo mājā netālu no pilsētas centra... un tas arī viss. Viss pārējais ir tavā ziņā ♥