šis ir sava veida izgāšanās, tāpēc lasi, ja gribi :D

tā ka es kaut kā esmu tajā dzīves posmā, kad atkal piesakos koledžās un domāju "vai tas kādreiz tiešām būs tā vērts", jo ja nav, tad kāpēc vispār censties, ja godīgi. es saku savam terapeitam, ka mans noskaņojums ir bijis diezgan statisks, un tā arī ir, bet skalā no aktīvas nāves meklēšanas līdz jautram mollijam es esmu statiska pie "ja notiks, tad notiks". jo tagad varētu paziņot, ka Zemei trieks meteors, un es domāju, ka man būtu vienalga. es, iespējams, vienkārši noskaistu gaidot.

vismaz kā neticīgajai es zinu, ka dzīvei nav noteikta mērķa, tāpēc nav neviena, ko vīlu, ja man neizdodas. bet tagad es redzu tā slikto pusi: "ja nav mērķa, vai tad tam visam tiešām ir jēga?" bet es cenšos turēties, sakot, ka vismaz neviens mani par to nepārbauda. bet man ir tikai septiņdesmit dzīves gadi, un pirmie 18 tiek pavadīti ierobežojumos. dzīve ir pārāk īsa, lai no tās kaut ko veidotu, ja esi dzimis nepareizajā ekonomikā. tu patiešām esi nolādēts ar to, kur esi dzimis.

diemžēl es piedzimu nelaimīgiem vecākiem nelaimīgā laulībā. neuztraucies, es viņu šķiršanos tik ļoti neredzēju, jo man bija seši mēneši. bet tas tomēr sāpēja. viss viņu šķiršanās iemesls bija tas, ka mans tētis bija dusmīgs vīrietis. bet viņš bija tik mīļš. es nesaprotu, kā viņš var tā pārmainīties. es ienīstu viņa vecākus par to, ka viņi viņu padarīja tik dusmīgu. viņš to nav pelnījis. un, neskatoties uz to, ka viņš mani ļaunprātīgi izmantoja, es viņu neienīstu. es nevaru viņu ienīst. viņš ir mans tētis. es bioloģiski esmu programmēta viņu mīlēt. bet viņš man nepatīk. es tikai vēlos, lai viņš būtu labāks cilvēks, vismaz garīgi. man joprojām ir trīs pusbrāļi un pusmāsas, kas joprojām dzīvo pie viņa, un es nevaru viņus izraut, jo viņi ir tikai mani pusbrāļi un pusmāsas, un man nav pār viņiem aizbildnības. es vēlētos to iegūt. jo es negribu, lai viņi aug tā, kā es augu. tas bija pretīgi, bet, dievs, mans tētis centās, un tas ir grūti apzināties.

īstenībā problēma ir mana mamma. es viņu neienīstu. bet viņa man nepatīk. kopš es atgriezos no šīs nesenās hospitalizācijas, viņa ir pārtraukusi ar mani runāt. viņa pat uz mani neskatās. viņai vajadzēja divas nedēļas, lai man ko pateiktu, un pat tad tas bija kaut kas līdzīgs "atvaino". nu, es saprotu. es saku, ka mēģināju pārtraukt dzīves spēli, bet tu man netici, un es vainoju tevi. bet vai tu neesi vainīga? Tu redzēji pazīmes un vienkārši negribi tām noticēt? Tu varēji mani izraut ātrāk, ja vien būtu izmantojusi savu sasodīto galvu. varbūt tad es nebūtu tik sabojāta. bet vismaz tu mani izrāvi, vai ne? Labāk vēlāk nekā nekad? Nē. Bija vai nu ātrāk, vai nekad, mamm.

Mana tēta sāpes nebija tādas, ar ko rēķināties. tas bija tik spontāni, ka tu domātu, ka viņš ir pistole ar drošinātāju "dažreiz". tad viņa sieva izrādīja mīlestību pret mani, nevis pret viņu. Nu, sasodīts, es saprotu, ka esmu visā visā, ja godīgi, bet tev ir vīrs, kurš, esmu pārliecināta, mīl tevi vairāk. ak jā. viņš to veicināja. tieši tā, ļaudis, mans tētis par to zināja un pat teica viņai turpināt to darīt. viņa sieva nekad nebūs radiniece man. viņa grib, lai es atvainojos par to, ka viņu nodevu policijai? nē, sasodīts. atvainojos par to, ka viņa mani aizskāra manā aizliegtajā zonā.

un tad vēl ir pati dzīve, atkal. Atkarība ir pretīga. nē, ne narkotikas, paldies dievam. Lai gan domas un vēlējumi tiem, kam šī atkarība ir. SI, es domāju. man joprojām ir rētas, bet, ja tās tik tikko redzamas, vai tās vispār skaitās. es zinu, ka man vajadzētu beigt sevi ievainot, lai pierādītu, ka mans sirdspuksts joprojām ir spēcīgs, bet es vienkārši nevaru. izdalītais dopamīns ir tik liels, ka reiz es vienkārši sajutu baudu, nevis sāpes. bet es biju mānijas stāvoklī, tāpēc nedomāju, ka tas skaitās. un tad tā sajūta, ka esi tieši uz nāves sliekšņa? Domājot par to, es raudu. ne skumjas asaras, jo tas notika. skumjas asaras, jo man tā pietrūkst. kā cilvēkam ar smagu sociālo fobiju, tā patiešām bija pirmā sasodītā reize visos manos dzīves gados, kad es jutos apmierināta un bez trauksmes. es vienkārši domāju, ka tagad varu aizmigt. ka varu vienkārši palikt savu segu komfortā un nepamosties. ka varu būt drošībā.

un tad es pamostos slimnīcā, neko neatceroties no tā, ko izdarīju pēc tam, kad man gadījās noģībt

mamma man stāsta trakas lietas. viņa saka, ka es mēģināju ielauzties mājā un to aizdedzināt. saka, ka es izdemolēju mašīnu. godīgi, es viņai neticu. vairs ne. es nekad mūžā neesmu bijusi fiziski agresīva. nebūtu nekādas jēgas man to darīt, pat ja mani būtu apreibuši ar zālēm. tam tik un tā nav pierādījumu. tikai viņas vārdi. un es domāju, ka viņa sāk zaudēt prātu sava stulbā līgavaiņa dēļ. viņš ir viss iemesls, kāpēc es vispār mēģināju. viņš teica, ka man vajadzētu. tāpēc es teicu "ak, tu domā, ka es jokoju", un ķēros pie lietas.

es nezinu. es zinu, ka man ir pamats visas šīs sajūtas just, bet es vienkārši nevaru. es negribu ar tām tikt galā. es negribu katru rītu un vakaru dzert zāles kā ieslodzītā. ārsti pat nezina, kas man ir. viņi mani apskatīja un uzlika man etiķeti "DMDD". traucēta garastāvokļa disregulācijas traucējumi. nu, brāli? vismaz dodiet man kaut kādu novērtējumu par to, kāds personības traucējums man ir, vai kaut ko tādu.

Piedod par šo izgāšanos, bet, ja tu izlasīji līdz beigām, tu esi pelnījis cepumu. ja tu pārleci uz beigām, tu esi pelnījis cepumu pulveri, lai varētu to pagatavot pats, bet tik un tā cepumu.

PALDIES