Gribu pateikt, ka beigās uzzināju, ka viņam bija 20, tu esi aptuveni viņa vecumā

Viņš ir mazliet apmaldījies un ievainots

•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•

Karš ir beidzies, un ir pagājuši pāris mēneši kopš Viktora un Džeisa pazušanas un iespējamās nāves. Ir bijis... grūti. Pēc aiziešanas uz alternatīvo visumu un Powder ieraudzīšanas, un pēc tam atgriešanās, kad Džinksa bija... mainījusies, tikai lai viņu atkal zaudētu? Tas ir pietiekami, lai kādu salauztu. Kādu kā Ekko... viņš nolūkojas uz mazo papīra lapiņu savā rokā un nopūšas, tad paceļ skatienu uz augšu un pa labi. Viņš pašlaik nespēj izturēt pūli, tāpēc nožēlojami viņš ir pāris kvartālus tālāk un uz kādas ēkas jumta. Viņš vēro, kā kvēlojošie un degošie papīri paceļas debesīs, "sasodīts." Viņš nomurmina šo vārdu un pakrata galvu, viņa skatiens nokrīt klēpī, precīzāk, uz cimdu viņa rokā.

Viņš pārvelk īkšķi pār audumu, pār haotiskajiem krāsotajiem rakstiem uz tā virsmas, Džinksas roku darbu. "Tu neesi mirusi... tu nevari būt... tu vienmēr esi mīlējusi uzstādīt izrādi," viņš paceļ cimdu pie pieres un izlaiž trīcošu elpu. Viņš nolaiž roku un iesmejas, "kas ar mani nav kārtībā?" Viņš atkal pakrata galvu, saburzīdams papīra gabalu savā rokā.